“Cilvēks mūžā dejo vienu deju, kurā kustības nemitīgi atkārtojas un kuras melodija ieskanējusies jau ļoti agrā bērnībā. Mēs nespējam izmainīt tās trajektoriju, paģērēt citu mūziku vai partneri, bet optimistiskais ir tajā, ka varam nedaudz pamainīt šīs dejas soli,” stāsta psiholoģe Ilze Āna, kopā ar kolēģi Ievu Lazdiņu iepazīstinot ar viņu pārstāvētās individuālpsiholoģijas būtību, ko 19. un 20. gadsimta mijā iesāka Alfrēds Ādlers — ebreju izcelsmes austriešu psihoanalītiķis, ārsts. Tā mudina vērot dzīvi un uzlūkot sevi kā vienotu veselumu.
Mūsu izvēles ir subjektīvas“Šī metode ir ļoti noderīga tiem, kas fiksējuši izjūtu, ka iet pa dzīvi kā apburtu apli un nemitīgi kāpj uz tā paša grābekļa. Tad konsultants var paiet kādu brītiņu blakus un palīdzēt ieraudzīt, kas ir tas, ko daru, kāpēc daru un ko varētu mēģināt savādāk, jo, mainot mērķi, patiesībā izmainām visu,” pauž Ieva, skaidrojot, ka ikkatrai situācijai ir saistība ar cilvēka individuālo dzīves stāstu. “Atbilstoši šīm situācijām mēs izdarām subjektīvu izvēli, kā justies, uzvesties un rīkoties, un ticam, ka tā ir vienīgā iespējamā realitāte. Reizēm šīs izvēles ir veiksmīgas, reizēm ne, tāpēc, iepazīstot savus resursus un klupšanas akmeņus, var iemācīties tās izdarīt mērķtiecīgi, kas nevis attālina, bet tuvina paša personīgās laimes ideālam. Katram ir šī laimes saliņa, kur jūtamies vislabāk, visdrošāk un piederīgāk,” viņa turpina.“Individuālpsiholoģijā konsultants nevienu brīdi nav analizētājs, vērtētājs un atbilžu sniedzējs, jo visas atbildes ir pašā cilvēkā — kādreiz, tālā bērnībā, piedzīvotā laimes izjūta ir tā, kurp tiecamies atgriezties. Visa mūsu dzīve ir tiekšanās jeb kustība virzienā no mūsu iedomātā mīnusa uz plusu — no izjūtām, kurās esam mazi, nevarīgi, un vientuļi, uz piederību, vērtības sajūtu, pozitīvu novērtējumu. Jau piedzimstot gaidām, ko pasaule ar mums darīs. Vai būs rūpes, mīlestība un gādība? To piedzīvojam ļoti drīz, tāpēc dzīve kustās starp šiem diviem punktiem — izvairīties no skumjā un tikt uz laimes saliņu,” akcentē arī I. Āna.Starp mazvērtību un pārākumuSaskaņā ar Ādlera filozofiju kustība notiek no mazvērtības uz pārākumu, tad arī sāk darboties kompensācijas mehānismi. “Tā ir viena no Ādlera tēzēm — cilvēku vada mazvērtības izjūta, jo tā atbrīvo dusmas, kas no tās izceļ. Ļoti primitīvs piemērs — pa ielu pretim nāk skaisti ģērbusies paziņa. “Johaidī, viņa droši vien dzīvo pāri saviem līdzekļiem!” padomāju, bet atceros, ka šo sievieti viņas vīrs krāpj, turpretī manējais gan mani mīl, un jūtos labāk! Ieslēdzas visparastākais kompensācijas mehānisms. Arī bioloģiski nepilnības kompensējas, demonstrējot pārākumu citā jomā,” stāsta Ilze, norādot, ka laime un labas attiecības iespējamas tikai līdzvērtībā, kurā jānonāk ar sevi, otru cilvēku un dzīvi kopumā. “Abos galējos punktos ir slikta uzvedība, jo tur cilvēki ir vientuļi un izstumti, un agri vai vēlu viņiem jāatgriežas uz līdzvērtības ceļa. Metodes un paņēmieni, kā viņi to panāk, ir ļoti individuāli. Tā var būt raudāšana, liekuļošana, izvairīšanās, smaids, arī lūpas uzmešana — veids, kā mēs kaut ko sev dabūjam. Ja tas neizdodas, ātri meklējam citu metodi, jo mums taču ir deficīts! Bet vispār mēs parasti netuvojamies cilvēkiem, kas neizvēlas mūsu metodes,” viņa turpina.Savukārt Ieva norāda: “Līdzvērtība ir pozitīvu attiecību priekšnoteikums, bet ir ļoti cilvēcīgi nepārtraukti pakrist zem šīs līknes. Tā dēļ partnerattiecībās bieži notiek sāncensība. Parasti mēdzam arī izvēlēties partneri, kurš kompensē kādas manas vajadzības, piemēram, nepārtraukti ceļ manu pašapziņu.”Izmainīt bērnības atmiņasAtgriežoties pie metaforas par mūziku un deju, vēl viens no Ādlera mācības stūrakmeņiem ir uzskats par dzīves stilu. “Tas izpaužas cilvēka domāšanā, izjūtās, runā, uzvedībā, pasaules uztverē — visā. Te būtisks termins ir privātā loģika, nozīme, ko indivīds piešķir dzīvei, un secinājumi, ko viņš ieguvis, balstoties uz savu pārliecību, kādam viņam jābūt un kāda ir pasaule kopumā. Individuālpsiholoģijā kā vienu no metodēm izvēlas bērnības atmiņu analīzi, kur labi atklājas, kad cilvēka izveidojies plus un mīnus punkts. Tā mērķis nav vainot vecākus, jo neviena mamma un tētis apzināti nemēģina izdarīt bērnam ko sliktu, tāpēc šīs atmiņas neapskata kā reālus notikumus, bet ko subjektīvu, kas izvilkts no lielās atmiņu jūras,” stāsta Ie. Lazdiņa.“Arī Ričards Bahs sacījis, ka nekad nav par vēlu tikt pie labākas pagātnes. Mēs nevaram izmainīt bērnību, bet atmiņas par to gan! Dzīve ir kā džungļi, ko lielie var pakļaut. Tā ir atšķirība, ko jāpalīdz ieraudzīt, ka varu izdarīt savādāk. Bērnība ir mūsu daļa, un piedzīvotais nāk līdzi — jāmaina vien mērķis, kuru turklāt neviens nav izvirsījis!” sarunas beigās saka I. Āna.
