Lasīju, ka ir atklāts par plikpaurību atbildīgais cilvēka gēns. Tas mani pilnīgi neinteresē, jo kurš gan nezina, ka uz dārgakmeņiem sūnas neaug. Cik ilgi dzīvoju, tik ilgi pētu sevi, piederīgos. Vārdu sakot, pētu latviešu tautu. Secinu, ka mums ir viens kopīgs gēna kods, ko es nosauktu vienā vārdā — lētticība.
Nu, kā mēs palaidām garām vecās ziņas par krīzi? Kāpēc turpinājām celt minimālo algu? Un visu laiku vēl nebija gana — skolotājiem, policistiem, arī mums, pensionāriem. Lētticīgi rīkojām piketus. Nezinādami, ka Valsts kase jau sen iztukšīta. Es jums teikšu, ka mēs šodien esam bijuši tikpat lētticīgi kā komunistu laikos vai vēl trakāk. Mums likās, ka dzīvojam paradīzē, kur katram laimes akā (bankā) tiek dots pēc vajadzībām. Tagad stenam, ka slīkstam parādos un jūtamies kā vircas zampā iekrituši.Esmu vērsies Zinātņu akadēmijā. Lai palīdz, lai izskaidro, lai formulē, kāpēc esam tādi mūlāpi.Kāpēc vairums no mums nav iekrājuši neko, domājot par nebaltu dienu? Ak, mēs negaidījām… Kāpēc mūždien ļaujam sevi vazāt aiz deguna no gadsimta gadsimtā, no vienas politiskās un ekonomiskās formācijas uz nākamo? Zinātnieki rausta plecus. Nesaprot, ko es no šiem gribu. Tēlo muļķīšus. Šie man skaidro, ka ģenētika nosaka daudz (bet ne visu) par cilvēkiem un, iespējams, arī to, kā viņi uzvedas. Kā es varot izskaidrot to, ka kloniem mēdz būt dažāda personība! Es neteiktu gan. Paraugos uz lielo politisko skatuvi un redzu tādus klonus… Visi vienādi. Neatšķiru viņu personības. Jaucu to, “kurš gan cits” ar citu, kas reiz teica: “Kā lemsiet, tā būs”.Mani neinteresē personības. Es izceļu tām visām vienu kopīgu iezīmi. Tas ir mūsu defekts vai efekts? Katram cilvēkam ir divi gēnu komplekti — no mātes un tēva. Kā saka, abi labi. Bet kā negribas man kopīgu gēnu ar politiskajiem kloniem! Varbūt varam no gēnu komplekta izņemt lētticības gēnu? Lai tāda nav un viss. Tas gēns man neļauj sevi cienīt.
