Aizvakar gandrīz līdz pusnaktij gaidījām, ko īsti un cik daudz valdība mums atņems. Līdz tam bija dzirdēts tik daudz iespējamo variantu, ka varēja apjukt, kas jau ir nolemts un kas tikai padomā. Nu beidzot vienošanās parakstīta. Zem tās ir piecu valdību veidojošo partiju pārstāvju, Arodbiedrību savienības, Darba devēju konfederācijas, Pašvaldību savienības, Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Pensionāru federācijas vadītāju paraksti. Vienošanās paredz samazināt 2009. gada valsts budžeta deficītu par 500 miljoniem latu. Par to vēl jālemj Saeimai.
Ir jomas, kurās finansējuma samazinājums skars katru no mums. Pirmkārt, iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā minumuma samazināšana no 90 līdz 35 latiem. Var teikt, tiekam “atmesti” vairākus gadus atpakaļ. Naktsmiers zudīs visai Latvijas pensionāru saimei, jo vecuma un izdienas pensijas samazinās par 10 procentiem. Kā sociālisma laikos — visiem vienādi, kaut pensiju lielums ir krasi atšķirīgs. Kāda paziņa ar “karātavu humora” pieskaņu joko: būs jāsāk ragaviņu bizness, jo ziemā tās vajadzēs daudzās mājās, kur mīt pa kādam pensionāram… Vecuma pensiju samazināšanu strādājošajiem pensionāriem vēl varētu saprast — ja ir sagaidīta mūža maize, sava vieta jādod jaunajiem, tiem, kam nav ne darba, ne iztikšanas. Taču, no otras puses, cilvēks savu pensiju ir nopelnījis, un kāpēc gan tā būtu jāatdod valstij, ja kāds cits visu izsaimniekojis un mums draud bankrots? Vecāki, kuru bērni sporto, mācās zīmēt, dziedāt un spēlēt, par to var aizmirst, jo mērķdotācijas pašvaldībām šīm nodarbēm vairs nebūs, tāpat kā piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācībai. Ir tāda nerakstīta likumsakarība: valdība, kura paaugstina nodokli alum, pēc kāda laika krīt. Dombrovska valdība tomēr riskē un palielina akcīzes nodokli gan alum, gan stiprajam alkoholam, arī azartspēļu nodevu un nodokli. Beidzot paredzēta arī valsts kapitālsabiedrību padomju, partiju barotavu, likvidēšana. Valdība mums visiem griež kā ar neasu nazi pa miesu. Un mums šīs sāpes jāpacieš, kaut ne pie kā neesam vainīgi. Godīgi maksājot nodokļus, esam piepildījuši svešas kabatas, bet no mūsējām nu mēģina paņemt gandrīz vai pēdējo. Ja zinātu, ka kļūdas, nelikumības un apzinātas krāpšanas vairs neatkārtosies, varētu paciest. Bet vai tiešām neatkārtosies?
