Neretas vidusskolas 11. klasē mācās vienkāršs un labsirdīgs jaunietis Jānis Vilciņš. Lielu vietu, ja ne pašu svarīgāko, Jāņa dzīvē ieņem sports un veselīgs dzīvesveids. Šajā straujajā laikmetā ar tik daudzveidīgām iespējām brīvā laika pavadīšanai maz jauniešu izvēlas sporta treniņus, sacensības. Jānim ir raksturīgs gribasspēks, aizrautība, vēlme sevi pierādīt un arī spītība. Šīs un vēl daudzas citas rakstura īpašības Jānim palīdz sasniegt mērķi, augstus rezultātus sportā.
— Kas tevi pamudināja brīvajā laikā nodarboties ar sportu?— Vienmēr esmu bijis ļoti kustīgs un aktīvs. Fiziskās aktivitātes, sportošana mani vienmēr ir aizrāvusi. Neviens nekad mani īpaši nav mudinājis skriet, spēlēt bumbu. Tas man ir it kā pats no sevis, automātiski. Vienkārši patīk, saista sportisks dzīvesveids.— Tu esi vispusīgs sportists un nodarbojies ar daudziem sportaveidiem. Kurš bija pirmais, ar ko tu sāki nodarboties?— Kā vairums sportistu pirmais, ar ko sāku nodarboties, bija skriešana — vidējās distances. Arī pirmās sacensības bija krosā. Vēlāk sāka aizraut basketbols, futbols, vieglatlētikas mešanas veidi. Pēdējā laikā, lai uzlabotu rezultātus, nopietnāk sāku strādāt svaru zālē, kas pavēra iespēju iepazīt vēl vienu sportaveidu — pauerliftingu jeb spēka trīscīņu, ar ko esmu ļoti nopietni aizrāvies.— Neretā daudzi spēlē volejbolu. Kāpēc tu nepievērsies šim sportaveidam?— Nevaru pateikt tieši — kāpēc, bet volejbols man nebūt nav svešs. Es nodarbojos svaru zālē tad, kad notiek volejbola treniņi un atpūtas brīžos, ja ir iespēja, uzspēlēju arī voleju. Bet nopietni — nē, vienkārši nevar visu paspēt. — Tev ir vēl trīs brāļi. Vai kāds no viņiem arī ir nopietni aizrāvies ar sportu?— Jā, man ir trīs vecāki brāļi. Viņi visi ir fiziski spēcīgi puiši, kuri skolas laikā kā jau visi puikas nebija vienaldzīgi pret sportu un spēlēja gan basketbolu, gan futbolu, bet tik ļoti un aizrautīgi netrenējās.— 2007. gadā Neretas pagasta padome iegādājās divus svaru stieņus, divus spēka trenažierus. Vai un kā tas ietekmēja tavus rezultātus sportā?— Tas bija ļoti vērtīgi. Paši saskrūvējām jaunos trenažierus, pārkārtojām svaru zāli, ieklājām gumijas grīdu. Patiesībā tas bija pats sākums, kad pavērās iespēja nopietnāk nodarboties ar svarcelšanu. Lai gan trenažieri ir ļoti vienkārši, tomēr ar tiem var izpildīt dažādus vingrinājumus. — Valmierā 2. maijā notika Latvijas Čempionāts pauerliftingā, kurā pirmo reizi piedalījies arī tu. Kā tev veicās?— Šāda mēroga sacensībās piedalījos pirmo reizi. Izcīnīju trešo vietu Latvijā jauniešiem svara kategorijā līdz 90 kilogramiem. Tajā dienā biju slims, temperatūra — 38 grādi, ja būtu vesels, rezultāti varētu būt vēl labāki. — Kas tevi pamudināja piedalīties šajās sacensībās?— Trenējos kopā ar 12. klases skolēnu Arni Šarkūnu, kuram savukārt ir pazīstams Aizkraukles treneris Ivaņušins. Abu mudināts, arī aizbraucu uz Valmieru. — Latvijas čempionāts — tas jau ir lielais sports. Vai tev ir noteikts dienas režīms? Mācību laikā ir grūti ievērot noteiktu sportisko režīmu, bet brīvlaikos un vasarā gan. No rītiem skrienu krosu un pēcpusdienā — spēka treniņš.— Vai tev ir īpaša ēdienkarte un kas tev vislabāk garšo?— Noteiktas ēdienkartes nav. Pašlaik vairāk ēdu rīsus, griķus, vistas, cūkas gaļu. Mīļākais ēdiens ir soļanka.— Vai sporta dēļ bieži nākas atteikties no jauniešiem populārajiem ”burziņiem”, ballītēm?— Pagaidām izdodas visu apvienot un brīvo laiku pavadīt aktīvi un daudzveidīgi. Sports netraucē izklaidei un izklaide — sportam.— Ko tu vēl labprāt dari brīvajā laikā? — Kā jau visi — dators, televizors. Vasarā labprāt makšķerēju. — Kāds ir tavs lielākais loms? Esmu tikai amatieris … Nekādus rekordlomus neesmu izvilcis, bet Susējā izdevās noķert pusotru kilogramu smagu līdaku.— Kuru no saviem sportiskajiem sasniegumiem tu vērtē visaugstāk?— Trešo vietu Latvijas čempionātā pauerliftingā šogad Valmierā.— Vai tavi nākotnes plāni ir saistīti ar lielo sportu? — Tik tālu vēl neesmu plānojis, bet ar lielo sportu laikam dzīvi nesaistīšu.
