Esam ļoti tuvu tai lielajai dienai, kura ir tikai reizi četros gados. Kā olimpiskās spēles, kā Dziesmu svētki. Nu klāt vēlēšanas. Divus pirmos mēs gaidām ar savādām trīsām gan kā dalībnieki, gan kā skatītāji. Vai vēlēšanas ar kaut ko atšķiras? Arī tām vajadzētu nākt ar satraukumu sirdī, jo pildīsim taču savu pilsoņa pienākumu.
Vai mēs katrs tā arī izturamies pret savu pienākumu? Daudzus ietekmē skaļākās un agresīvākās reklāmas, citus — kāds deputāta kandidāts, kurš pie veikala uzsauc aliņu. Kādam liekas, ka īstais, par kuru jābalso, ir kaimiņš vai labs draugs, bet vai viņš būs ne tikai labs draugs, bet vai viņš būs arī labs novada dzīves vadītājs?Cilvēki, kuri izlēmuši iesaistīties sabiedriskajā darbā, ierakstot savu vārdu kandidātu sarakstā ne vienmēr līdz galam izprot, kāda atbildība būs jāuzņemas ievēlēšanas gadījumā. Tāpat kā olimpiādē piedalās profesionāļi, Dziesmu svētkos dzied un dejo tikai labākie, arī priekšvēlēšanu laikam vajadzētu būt kā profesionāļu cīņai. Šogad, kad pagastos nauda gandrīz iztērēta un nav zināms, kā būs pēcvēlēšanu laikā, kad pēc teritoriālās reformas vajadzēs mācīties strādāt pa jaunam, kad no tiem, kuri būs novadu vadībā, prasīs līdzekļus, darba vietas, izglītības iespējas bērniem sociālo palīdzību ģimenēm un bezdarbniekiem, būs grūtāk kā jebkad. Vai cilvēki bez atbilstošām zināšanām spēs uzņemties atbildību par daudzu tūkstošu labklājību? Vai ticēsim, ka tie, kuri līdz šim domājuši tikai par savu labumu, pēkšņi “pārmetīs” kažoku uz otru pusi un strādās pēc labākās sirdsapziņas tautas interesēs?
Lai atkal nevajadzētu nozākāt tos, par kuriem pirms kāda laika paši balsojām, pirms spert atbildīgo soli, būtu prātīgi ņemt vērā nevis no drauga ieteikumu, bet gan to, ko katrs konkrētais deputāta kandidāts līdz šim izdarījis, kādi bijuši viņa darbi ikdienā. Pēc daudzkārtējiem skandāliem pagastu padomju un pilsētu domju darbībā vairums deputātu tomēr mēģina atkārtoti iekļūt atpakaļ mīkstajos “krēslos” cerībā, ka vecie grēki tiks piedoti. Vai tas tā būs, atkarīgs no mums pašiem. Būsim gudri, nevis kā aunu bars, paņemot zilo un sarkano lapiņu, iemetot urnā un pēc tam pat īsti neatceroties par ko un kāpēc…
