Meitenes kā mazas princesītes, saposti puikas, nedaudz nostalģijas vecāku acīs — tādas parasti ir atvadas no bērnudārza, lai rudenī postos uz skolu. Tomēr pa vidu šai savā ziņā dramatiskajai pārejai ir vasara, kurā vēl var paspēt nostiprināt apgūtās prasmes, apbruņoties emocionāli un, iespējams, pat pārdomāt, vai tiešām mazajam septiņgadniekam dot startu statiskajam skolas solam, mācību grāmatām un krietni striktākam režīmam — spriežam kopā ar psiholoģi Aigu Jankevicu.
Būtiskākās atšķirības“Pirmsskolā bērna galvenais virzītājspēks un mācīšanās metode ir rotaļāšanās, nonākot pie zināšanām un secinājumiem, praktiski darbojoties. Galvenais šajā posmā ir nevis mācīt, bet attīstīt, un pirmsskolas pedagogi raugās, lai tas notiktu visās jomās. Piemēram, sociāli, lai bērns prastu dibināt kontaktu ar vienaudžiem, kā arī uzklausīt pieaugušos, un intelektuāli, caur spēli iepazīstinot ar cipariem un burtiem un rosinot saklausīt skaņas vārdā,” stāsta Aiga, ieskicēdama būtiskākās atšķirības abos izglītības posmos.“Skolā savukārt galvenā darbība ir mācīšanās. Nenoliedzami bērns turpina attīstīties, bet nāk klāt liela intelektuālā slodze. Te jāpieņem šī mācību situācija, ka priekšā stāv skolotājs, kaut ko saka, bet man jādzird un jāizpilda. Tam gatavo arī pirmsskolā, tāpēc, manuprāt, Latvijā izveidota ļoti laba sistēma, nosakot par obligātu piecus un sešus gadus vecu bērnu sagatavošanu skolai,” turpina psiholoģe.Sagatavošanas grupa – labs risinājumsLikums paredz, ka 1. klasē sāk mācīties bērni, kam kalendārā gada laikā aprit septiņi gadi. Tomēr dažkārt mēdz būt liela atšķirība starp pavasarī un rudenī pasaulē nākušajiem, kad vecākiem un pirmsskolas pedagogiem vajadzētu rūpīgi izvērtēt, vai spert izšķirošo soli skolas virzienā. “No psiholoģiskā viedokļa un darba pieredzes ar rokām un kājām esmu pret, ka bērns sāktu skolas gaitas sešos gados, kaut ir arī izņēmumi — hops —, un redzi, ka mazais ir gatavs šim solim. Manuprāt, labā nozīmē tas ir Dieva pirksts, ka skolā jāiet septiņgadniekiem, jo šajā vecumā viņi tam lielākoties ir gatavi,” teic A. Jankevica. Tomēr arī te var gadīties izņēmumi. “Vērtējot topošo pirmklasnieku, jābūt vispusīgam skatījumam, kā notikusi attīstība visās jomās. Ja vienā viss kārtībā, bet pārējās — tā kā ne —, būtu prātīgi nesteigties ar lēmumu doties uz skolu, bet padomāt, kādas tam varētu būt sekas, piemēram, palikšana 1. klasē uz otru gadu, kas varētu radīt psiholoģisku traumu gan bērnam, gan vecākiem.”Šādas situācijas risinājums — apgūtās iemaņas nostiprināt piecus un sešus gadus veco bērnu sagatavošanās grupās, kas notiek skolās. “Tur būs jauna — skolas — vide, cita skolotāja ar savām prasībām, tāpēc tā varētu būt laba pāreja, piemēram, rudenī dzimušajiem bērniem — ar visiem kopā beigt pirmsskolas izglītības iestādi, doties uz skolu, bet ne uzreiz uz 1. klasi,” pārliecināta psiholoģe.Svarīgi ar bērnu runātJa bērns ir gatavs skolas gaitām, izziņas procesus un praktiskās iemaņas nevajadzētu palaist pašplūsmā, būt vērīgiem, rūpēties un palīdzēt. Piemēram, par lielu pārdzīvojumu spēj izvērsties bērnudārza izlaidums, ko mazais negatīvā nozīmē var uztvert pārāk sakāpināti, ka nāksies šķirties no ierastās vides, draugiem un skolotājiem. Te varētu līdzēt atklāta izrunāšanās un skaidrošana, ļaujot bērniem izteikt arī savas domas, kāpēc izlaidums ir gan priecīgs, gan skumjš notikums.“Uzskatu, ka sarunas ar bērnu nozīmē 99 procentus izdošanās,” turpina Aiga, norādot, ka kopīgi pavadīts laiks sarunās spēj attīstīt tās jomas, kas, iespējams, pieklibo. Bērnam jāturpina stāstīt, rādīt, spēlēties ar vārdiem, tā nostiprinot fonemātisko dzirdi, matemātiskos priekšstatus un paplašinot ģeogrāfisko redzesloku.Svarīga arī vecāku attieksme pret skolu, kas izpaužas vārdos. Ja tā būs noniecinoša, bērnam tas neko labu nedos. “Nevajadzētu arī “sodīt ar skolu”, piemēram, sakot: “Kā tev drēbes izmētātas! Kāds tu skolēns!”. Tā drīzāk ir netikšana galā ar mazo konkrētā situācijā, kad neapzināti tiek sists sāpīgākajā vietā. Ja vecāki bieži lieto nievājošus izteicienu, bērnam nebūs diža patika mācīties.”Iemācīt mācītiesSvarīgs priekšnosacījums, lai būtu labas sekmes skolā, iemācīt bērnu mācīties. “Sākumā noteikti tas jādara kopā, vecākiem tam jāveltī laiks un ieinteresētība. Uzsaukums: “Ej, izmācies!” pirmklasniekam nozīmē to pašu, ko divus gadus vecam bērnam: “Sakārto savas mantas!”. Bet ko tas nozīmē? Iemācot mācīties, vecāki var izdarīt milzu pakalpojumu, lai pēc apmēram pusgada tas vairs nebūtu jādara,” pārliecināta A. Jankevica, norādot, ka jābūt atbilstoši ierīkotai mācību vietai — lai tā būtu gana ērta un labi apgaismota, netraucētu televizors un brālis, kurš blakus skaļi spēlē datorspēles.Bērnam būtiski arī apgūt spēju atbildēt par savām lietām — turpina psiholoģe. “Pirmās klases sākumā skolotāju parasti nepatīkami pārsteidz, ka garderobē lielā skaitā atrodamas viena zeķe vai kurpe, un neviens nezina, kam tās pieder. Pēdējā vasarā, gan grūti ko sasmelt, ja no divu gadu vecuma nav mācīts nolikt lietas savā vietā, kā arī pašam ļaut tās izvietot un strukturēt. Ja bērns nezina, no kurienes pie gultas no rīta parādās drēbes, vecākiem pirmajos mēnešos var nākties papildus iegādāties trīs kurpju pārus,” stāsta Aiga. ?
