Ar Elmāru Vectirānu tiekos Ērberģes parkā, sēžam uz soliņa zem mūžveciem ozoliem, smaržo ceriņi, un bars uzmācīgu odu noteikti grib papusdienot. Cītīgi dzenāju neatlaidīgos dīcējus un klausos Elmāra kunga spraigajā stāstījumā.
— Esat ērberģietis?— Caur un cauri esmu ērberģietis — te dzimis un audzis. Tēvs arī vietējais, bet māte ir no Krievijas, Novgorodas apgabala, Staraja Rusas. Pusgada laikā iemācījās latviešu valodu, tikai viņai bija grūti izteikt vārdus “kuģis” un “kaķis”, tā vietā iznāca “kugis” un “kakis”. Tēvs bija ļoti slimīgs, četrdesmit piecu gadu vecumā nomira no tuberkulozes. Viņš strādāja gadījuma darbus, pamatā viss smagums bija uz mātes pleciem. Māte bija finanšu aģente, vēlāk strādāja arī par krājkases vadītāju un telefonisti.
— Šodien viesojāties skolā, stāstījāt bērniem par savu skolas laiku…— Stāstīju, kā bija tolaik, kad te mācījos. Runāju par dzīvi, lietām, ko nemāca, bet kas ir svarīgas. Piecdesmitajos gados, kad sāku iet skolā, bijām lielā trūkumā. Dzīvojām pusbadā, vienu apģērba kārtu valkājām visu gadu. Skolotāji bija stingri, augstiem morāles principiem. Skolotājām bija īpašs darba apģērbs — melni uzsvārči, baltām atlasa apkaklītēm.
— Vai skolas laikā sastrādājāt arī nedarbus?— “Ziepes” taisījām, bet ne ļauni. Reiz mani atstāja pēc stundām, klase bija otrajā stāvā. Direktore atnāk, skatās — logs vaļā, neviena nav. Trīcošām rokām zvana maniem vecākiem un jautā, vai puikam rokas un kājas vēl klāt, izlecis pa logu. Bet es uzlīdu uz karnīzes, pa durvīm nolaidos lejā un aizmuku mājās. Par skolas laiku atmiņas nav sliktas. Toreiz skolotājs bija viss, mums pret viņiem bija liels respekts. Reiz, galvu nodūris, skrēju pa gaiteni un ieskrēju kādam skolotājam krūtīs. Viņš paņēma mani kā mazu kaķēnu aiz skausta un aizstiepa uz skolotāju istabu — re, kādu zaķi noķēru! Sešu gadu vecumā sāku lasīt. Lielie zēni skolā teica — lai kļūtu par īstu vīru, jāizlasa Bokačo “Dekamerons”. Aizgāju uz bibliotēku, paņēmu “Pīlēna Tima piedzīvojumus”, vēl šādas tādas bērnu grāmatas un arī zēnu ieteikto grāmatu. Bibliotekāre noskatījās un sacīja — “Dekameronu” izlasīsi nākamreiz un nolika malā. Puikas skolā prasa — nu, izlasīji? Atbildu, ka nedeva. Nākamreiz man atkal nedeva to grāmatu un pēc tam noslēpa, lai es neatrastu, jo pirmklasniekam laikam mazliet par agru lasīt tādu literatūru…
Aiz septiņām atslēgām
— Kas bija noteicošais izvēloties profesiju?
— Celtniecību izvēlējos, jo valsts tehnikuma audzēkņus pilnībā apgādāja, nodrošināja visu vajadzīgo. Galvenais bija ātrāk tikt nost no vecāku kakla. Pēc skolas absolvēšanas strādāju Rīgā, būvējām Ķengaraga masīvu, Imantu, Šķirotavu, Vecmīlgrāvi. Tā strādāju līdz dienestam. Dienēju kara jūrniekos Melnajā un Baltijas jūrā.
— Dienests armijā — nepatīkams pienākums vai tomēr laiks, kad var iegūt rūdījumu?— Es atceros to bez nepatikas. Daudz redzēju, uzzināju. Mēs, vecie jūrnieki, vēl šad tad sanākam Jūras dienā. Uzģērbjam formas, atceramies jaunību, iemetam mēriņu sīvā. Dienestā mani norīkoja sevišķi slepenā lietā — biju šifrētājs, tā ir reta profesija, bija stingra atlase. Valsts drošības komiteja mani “izpurināja” līdz pat vecvecākiem. Tad sapratu, kā dzīvē realizējas teiciens: “aiz septiņām atslēgām”. Piemēram, šifra grāmatas, ko man uzticēja — ielieku savā seifā, aizzīmogoju, atslēgu ielieku maisiņā, aizzīmogotu iekaru lielajā seifā, mazo seifu ielieku lielajā seifā, aizzīmogoju lielo seifu, klasi aizzīmogoju, aizslēdzu, stāvu aizzīmogoju, aizslēdzu, atslēgas aizzīmogoju, atdodu sargam, kurš tās ieliek seifā, aizzīmogo, aizslēdz, tad aizslēdz visu korpusu, un divi bruņoti sargi visu nakti sargā. Telpās bija papīra sadedzināšanas krāsniņa, tajā bija dubultais siets. Neviena zīdpapīra lapiņa nevarēja izlidot nesadedzināta. Visus sadedzināto papīru pelnus sabēra ūdenī, samaisīja, nekas nepalika nesadedzis.
Nedēļu zem ūdens
— Tolaik dienesta laiks bija ilgs?
— Biju iesaukts uz četriem gadiem, bet izdeva pavēli par karadienesta laika saīsināšanu. Pēdējā gada iesaukuma puiši piedzērās aiz bēdām par to, ka jānodien visi četri gadi, bet nākamā gada iesaukuma puiši piedzērās aiz priekiem, ka viņiem būs īsāks dienests. Es biju pa vidu un visus pestīju ārā. Reiz zēni tā piedzērās, ka viens no kājnieku patruļas bēgdams iekāpa lielā peļķē, ūdens līdz jostasvietai, saplēsa jūrnieka kreklu uz krūtīm un bļāva: “Nenāc klāt, torpēdu metīšu!” Pārskatā kājnieku patruļas priekšnieks rakstījis: “Kad mēs viņu pārmeklējām, torpēda pie viņa netika atrasta.” Laikam jau nezināja, ka torpēda ir ap divām tonnām smags šāviņš! Ik pēc diviem, trim gadiem mani pāris mēnešu iesauca dienestā. Tiku arī zemūdenēs. Nedēļu biju jūrā, bet tā bija vienīgā reize, jo no nekvalitatīvā gaisa sāpēja galva. Sajūta zemūdenē nekāda — klusums.
— Vai pēc dienesta atgriezāties celtniecībā?— Nē, strādāju dažādus darbus, bet “lielo rubli” varēja nopelnīt mežā. Strādājot ar “Družbu”gan mazliet sabojāju veselību, toties lielākā alga, ko nopelnīju bija 877 rubļi. Atbraucu mājās, māte jautā: “Cik tad nopelnīji?” Nolieku kaudzīti naudas, viņai acis kā zupas šķīvji, un māte jautā: “Tas tev vienam?” “Vienam!” Tāda nauda citiem pat sapņos nerādījās. Šad tad “norāvāmies” un stresu noņēmām ar alkoholu.
Divdesmit pieci gadi “dienestā”
— Kā iepazināties ar kundzi?— Ar pēdējo, otro, sievu iepazinos darbā. Var teikt, ka tā bija dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Spēlēju ansamblī, bet viņa pēc skolas absolvēšanas strādāja vietējā klubā par vadītāju, biju viņas padotais. Nu, lūk, “bosiene” man uzmeta tādu stipri kaulainu aci un nolēma, ka esmu ņemams. Atdevu viņai roku, sirdi, naudasmaku, dzīves skaistākos gadus, cerības uz labāku nākotni. Ko saņēmu pretī? Viņa jau daudz ko uzskaitīja, bet man šķiet, ka ir kaut ko piemelojusi, jo vai nu tik daudz būs. Ir trīs razbainieki, un augustā paliks 25 gadi, kā esmu godīgi “nodienējis” vienai sievai. Cara laikos pēc divdesmit piecu gadu dienesta deva amnestiju un brīvību, man laikam to nedos. Bet nu jau ir pierasts, laikam pažēlošu un nerakstīšu to lūgumrakstu.Vecākā meita Diāna studē Rīgā, pēdējā kursā vēsturniekos, dēls Raitis būs pavārs, patlaban Ērberģē ir praksē, bet jaunākais puika mācās Skrīveru vidusskolas 10. klasē. Lielā meita Kristīne ir stjuarte.
Motocikli un tukšās pudeles
— Jums ir interesanti vaļasprieki. Kāpēc aizrāvāties ar motocikliem?
— Deviņu gadu vecumā tēvs iemācīja ar ižu braukt. Esmu sakrājis 17 manu jaunības dienu motociklu. Jawa, Minsk, IŽ, Voshod, Dņepr. Man ir kara laika vāciešu ķivere, ādas jaka, kovboja zābaki, tikai nav tāda zirga, kas klausītu. Nav jau tik daudz laika tiem močiem, ir citi darbi. Otrs vaļasprieks ir tukšās pudeles. Ap trim simtiem jau sakrāts. Visvecākā pudele man ir no Pirmā pasaules kara laikiem. Pirms vairākiem gadiem, kāds mans draugs kopā ar labu paziņu Luisu, miljonāru no Kubas, atbrauca pie mums zvejot. Ieraudzījis manu tukšo pudeļu rindu, viņš iepleta acis un jautāja: “Tu to viens pats esi izdzēris”? Es viņam atbildu: “Luis, manas algas pietiek tikai tukšām pudelēm!”
— Vai ir vēl kāda aizraušanās?
— Mana otrā baznīca ir daba. Mežā jābūt klusam, mute jātur ciet un jāskatās. Tad var daudz ieraudzīt. Pie mājas stādu mežu. Bērzus, ozolus, ošus, lai nākamajām paaudzēm pēc manis kaut kas paliek. Esmu izracis skaistu dīķi, kurā dzīvo viens milzīgs sapals. Šad tad pabaroju viņu ar maijvabolēm. Vienreiz šo notvēru, bet palika žēl un palaidu atpakaļ, lai dzīvo.Pannā viņš nenonāks. Pēc noķeršanas sapals kļuvis dikti slīpēts. Kādreiz, kad viņu baroju, nāca un ēda uzreiz, bet tagad nogaida, viltīgi apmet riņķi un tikai tad, ja nejūt briesmas, apēd cienastu.Vairāk laika tagad aizņem vaļņa būvēšana, kur būs atsevišķi nodalīts kalns un sala. Kalnā ierīkošu lapeni, sastādīšu mežvīnus. Vēl man būs pašam sava sala, ne gluži kā Robinsonam Krūzo, bet vairāk kā Napoleonam Elbas sala. Tas būs “monplezir”. Ja Pēterim pirmajam bija savs “monplezir”, tad kāpēc man nevarētu būt? Ar ko es sliktāks? Ieceru man vairāk nekā sunim blusu, sastāvu tikai no idejām.
— Vai izjūtat krīzi?— Nē. Tagad mums Latvijā ir dižķibele vai lielķeza. Gudrs cilvēks, kurš šos vārdus izdomāja. Ko lai saka — tur augšā lieli vēji pūš, čiekuri krīt, bet mums, maziem ezīšiem, tie pūš pāri. Pensionāram neatņems to nabadzību, kas ir. Izkulšanās no dižķibeles būs gana ilga, bet mēs, apakšas, izturēsim.
VĀRDS, UZVĀRDS: Elmārs Vectirāns.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Ērberģe, 1947. gada 17. septembris.IZGLĪTĪBA: Rīgas 13. profesionāli tehniskā skola, Rīgas 14. vakara vidusskola.DZĪVESVIETA: Ērberģe.NODARBOŠANĀS: pensionārs.ĢIMENE: sieva, četri bērni.VAĻASPRIEKS: motociklu, tukšo pudeļu kolekcionēšana.HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
Emīlija Varkale,Mazzalves pamatskolas vēstures skolotāja:— Elmārs ir ļoti atsaucīgs cilvēks, aktīvs un sabiedrisks. Labprāt veic dažādus sabiedriskos pienākumus. Ļoti zinātkārs un viņu var dēvēt par staigājošu enciklopēdiju.
