— Man jau pāri astoņdesmit, un es dzīvoju viena pati vienistabas dzīvoklī, — saka Mildas kundze, kura izaudzinājusi divus bērnus.
— Darbdienās esmu viena, bet brīvdienās ciemojas dēls vai kāds mazbērns. Nesen bija atbraucis mazdēls un saka man: “Vecomāt, tu visu laiku tik runā un runā. Jau apnicis klausīties!”. Bet es viņam saku, ka man taču gribas ar kādu parunāt — visu nedēļu dzīvoju klusumā. Viņš gan iebilst, ka man esot televizors un radio. Bet vai tad ar tām “kastītēm” var sarunāties? Gribas taču patērzēt ar dzīvu cilvēku.No savas pensijas neko nevaru iekrāt. Agrāk malkas krava maksāja ap 20 latu, tagad — vairāk nekā 100. No bērniem negribas naudu ņemt, viņiem pašiem vajadzību gana.Tālruņa rēķinu gan man apmaksā dēls. Dažkārt viņš saka: “Tu, māt, nezvani man tik bieži — dārgi iznāk, bet es jau tikai kādu minūtīti parunāju. Man mājās ir parastais telefons, bet dēlam — mobilais, tāpēc jau tik dārgi. Saprotu, ka ar mobilo būtu lētāk, bet man tas liekas sarežģīti.Par vienu gan esmu priecīga — visiem maniem bērniem un mazbērniem ir darbs. Tagad, pavasarī, vairāk dzīvoju pa āru. Man ir piemājas dārziņš. Iesēju dilles, salātus redīsus, iestādīju sīpolus. Nesen pie mums bija gadatirgus. Nopirku zemeņu stādus. Pārdevēja teica, ka ļoti ražīgi — ogas līdz pat vēlam rudenim. Būs mazbērniem, ar ko mieloties. Uzskatu sevi par laimīgu cilvēku — varu pati sevi apkopt un nevienu neapgrūtinu. Un ko tad manā vecumā vairāk vajag?
