“Nekas!” bieži skan atbilde uz jautājumu “kas noticis?” Un šis ir viens no iemesliem, kāpēc sevī uzkrājam dusmas, aizvainojumu un pārdzīvojumu.
Uzskatu, ka izrunāšanās nepieciešama un noderīga, lai kāda ir situācija. Pašai nekad to nav nācies nožēlot, jo pretējā gadījumā — viss negatīvais tiek uzkrāts sevī un arī tuvākajos, kam jāuzklausa bēdu stāsti.Piemēram, reiz, beidzot kādas attiecības, man vien daļēji tika ļauts saprast šīs rīcības iemeslus — pagātne. Nespēja to savienot ar tagadni. Šķīrāmies uz nesaprašanās nots, ka varbūt kādu dienu mums izdosies un atkal varēsim teikt “mēs”. Bet vairāk viņš nevēlējās stāstīt un nepaskaidroja. Notika iekšējā “vārīšanās” un “cepšanās”. Lai gan apzinos, ka situāciju tas nemaina. Un varbūtības teorijas, kāpēc tā bija, kā būs un kas noticis, to nācās dzirdēt tuvākajiem draugiem. Bijušo satiekot, protams, nevaru būt vienaldzīga, jo attiecības bijušas, bet lielā jautājuma zīme palikusi, lai gan abi esam iestūrējuši citās attiecībās. Neizrunāšanās bijusi arī darbā. Decembrī uzzinājām, ka veikalam krities apgrozījums un no jaunā gada būs nepieciešamas pārmaiņas. Likās — tas laiks velkas mūžību. Priekšniece mums nedeva nekādu nojausmu. Tikai sacīja, ka būs kaut kas jāmaina. Bet kas? To mēs spriedām pašas. Tāpēc pusdienlaikā bieži sarunu temats bija gaidāmā nākotne un pārmaiņas. Jāteic, ka esam draudzīgs kolektīvs (lai gan visas dāmas). Variantu bija daudz — algu samazinājums, darbinieču atlaišana, preču cenu paaugstināšana. Jau bijām gatavas saderēt un izvirzīt katra savu variantu, lai it kā caur smiekliem spētu šo situāciju uztvert vieglāk. Nezinājām, vai jāsāk meklēt jauns darbs vai jāstrādā vēl centīgāk.Visbeidzot uzzinājām, ka trim pārdevējam (kopā bijām astoņas) būs jāaiziet. Tikmēr viena jau bija paspējusi atrast labāk atalgotu darbu (viņu nebija paredzēts atlaist). Varētu teikt, ka kolektīvs zaudēja vienu no labākajām darbiniecēm. Kā vēlāk izrādījās, atlaižamās personas bija zināmas diezgan sen. Ja tas būtu paziņots ātrāk, citu darbavietu atrastu tās, kurām tas nepieciešams, nevis kolektīva “dvēsele” un paraugs.Es būtu palikusi strādāt jebkurā gadījumā, bet izjūta bija briesmīga. Tā neziņa, kas sagaida, kā būs. Visas emocijas — dusmas un skumjas — izjuta ģimene un tuvākie draugi. Tāpēc vienmēr cenšos izrunāties ar otru cilvēku, ja radušās kādas neskaidrības vai aizdomas, lai nekļūtu vēl sliktāk, lai nebojātu nervus un būtu mierīgs prāts gan pašam, gan tuvākajiem.
