Viens no dziedošākajiem pagastiem neapšaubāmi ir Koknese. Te darbojas jauktais koris ”Koknese”, sieviešu koris “Anima”, senioru jauktais koris “Labākie gadi”, vidusskolas jauktais un zēnu koris, mūzikas skolas koris. Šodien viņu balsis skanēs arī tautas mākslas svētkos Kokneses estrādē. Bet kas gan būtu koris bez diriģenta? Kā stafetes kociņu diriģents dziesmas mīlestību nodevis no paaudzes paaudzē. Savulaik tas pārņemts arī no Baibas Fedotovas un Ausmas Markavas.
Kad nesen Latvijas kordiriģentu asociācija sadarbībā ar “Swedbank” rīkoja visu Latvijas koru labdarības akciju — koncertu “Ar dziesmu palīdzēsim”, tāds notika arī Koknesē. Tas bija veltījums abām diriģentēm un jau mūžībā aizgājušajai Martai Apsalonei.
Dzied arī rūcēji— Man, jaunam skuķēnam, kurš tikko bija sācis strādāt skolā, vēl līdz pat šai dienai nav skaidrs, kā skolotājai Baibai Fedotovai izdevās panākt, ka skolā visi dzied korī un nav rūcēju? — tā labdarības koncertā teica mūzikas skolas direktore Silvija Cīrule. Kad skolotājai Fedotovai lūdzu atklāt noslēpumu, viņa tik smaida — tā jau nu tīri neesot bijis, bet viņa ir pārliecināta, ka visus cilvēkus var iemācīt dziedāt, tikai dažiem ar balsi vairāk jāstrādā. Mūzikas aura ar skolotāju bija jau no bērnības. Viņas tēvs Nītaures baznīcā bija ērģelnieks un visu mūžu dziedāja korī. Pēc Valmieras mūzikas vidusskolas beigšanas 1956. gadā skolotāja sāka strādāt nesen izveidotajā Kokneses vidusskolā. Skolotājai uzticēja bērniem mācīt dziedāšanu un vadīt kori, ja vajadzēja, viņa pasniedza arī privātstundas klavierspēlē. Kori, koncerti, skates — kā vāveres ritenī ritēja dzīve skolā. 1972. gadā neklātienē skolotāja pabeidza Daugavpils Pedagoģisko institūtu un atzīst, ka labprāt skolēniem būtu mācījusi arī vēsturi, taču šī štata vieta bija aizņemta. Taču darbs jau neaprobežojās ar skolu vien. Toreiz gandrīz vai katrā darba kolektīvā bija pa ansamblim.
Sagaida saullēktuSkolotāja vēl tagad ar īpašu sirsnību atceras mežrūpniecības saimniecības, patērētāju biedrības, melioratoru ansambļus — cilvēki kā “traki” bija uz dziedāšanu. Dziedāja solo, dziedāja duetā. Šķiet, dziesmas aura visus padarīja arī sirsnīgākus, starojošākus. — Kas tad ir dziesma? Dziesma — tā ir mīlestība, — saka nu jau pensionētā skolotāja. Pašai vismīļākās ir tautasdziesmas.Mīlestību uz tām viņa mācījusi arī skolēniem. — Vai tad var būt kaut kas skaistāks, kā sagaidīt saulītes uzlēkšanu ar tautasdziesmu, — viņa saka un noskandina divrindi. Ar nožēlu viņa bilst, ka tagad skolu programmās mūzikas stundas ir pabērna lomā.
Kā muzejāKad ciemojos pie diriģentes Ausmas Markavas, nodomāju, ka te trūkst tikai plāksnītes ar norādi “Dziesmas muzejs”. Ja par Kokneses dziedāšanas tradīciju vēsturi kāds izlemtu rakstīt grāmatu, viņam to būtu viegli izdarīt — skolotājas arhīvā ir materiāli par visdažādākajiem svētkiem, konkursiem, skatēm. Uz galda gulst diplomu un pateicību kaudzīte, kas gan esot neliela daļa, jo daudzi materiāli nodoti skolas muzejam. Savukārt topošie diriģenti varētu aizņemties no viņas nošu burtnīcas, kurās gandrīz visām dziesmām ir apraksts, kā izdziedāt vai katru noti. — Man ir arī klades ar tautā populāru dziesmu īstajiem vārdiem, — saka skolotāja un nodzied fragmentu no “Staburadzes” un “Krizantēmām”. Nenoliedzami, tām vairāk poētisma, kurš padomju laikos izzudis.
Likteņa rotaļaInteresanti, ka skolotāja pēc Kokneses vidusskolas beigšanas gribēja mācīties par radiotehniķi, taču nokavējusi pirmo eksāmenu. Ko nu? Viņas uzmanību piesaistījusi reklāma, kura aicinājusi stāties pedagoģiskajā skolā. Un kāpēc gan lai es nebūtu diriģente tāpat kā skolotāja Baiba Fedotova? — prātā iešāvusies doma, kura vēlāk realizējusies dzīvē. Likteņa rotaļa izrādījās veiksmīga, un sākās dzīve, raiba kā dzeņa vēders. Viss bija pakļauts dziesmai. Kur tik ar saviem kolektīviem neesmu dziedājusi — gan druvā, gan stacijā, gan koncertzālēs, — saka Ausma Markava.
Pa kuru laiku?Kokneses vidusskolā Ausma Markava sāka strādāt 1970. gadā, kur nodibināja zēnu kori. Paralēli darbam skolā viņa vadīja arī sieviešu kori kultūras namā. Dažādu apstākļu dēļ tas darbību pārtrauca 1981. gadā, bet nu jau vairākus gadus sieviešu kora “Anima” balsis koknesiešus iepriecina diriģentes Aijas Auziņas vadībā. Ausmas kundzes vadībā Kokneses kultūras nama jauktais koris pirmoreiz pēckara gados dziedāja Vispārējo Dziesmu svētku koru karos Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Kad diriģente stāsta par kolektīviem, kurus vadījusi, tā vien gribas pajautāt — pa kuru laiku to visu var paspēt izdarīt? Diennaktī taču ir tikai 24 stundas. Piemēram, 1977. gadā Dziesmu svētkos viņa piedalījās ar Valles, Skrīveru un Kokneses apvienoto sieviešu kori, turklāt pati vēl dziedāja skolotāju korī. Divus gadus skolotāja bija arī Skrīveru sieviešu kora diriģente, savukārt 1991. gadā viņu uzaicina vadīt Vecbebru tehnikuma kori, ar kuru pabūts arī Somijā. Turklāt viņa daudz muzicējusi ar ģimeni — tēvu, dēlu, vīru — dažādos saviesīgos pasākumos.
Stiprina labie vārdi Kā dārgus dzintara gabaliņus skolotāja krāj labos vārdus, ko teikuši mūzikas pazinēji. Tos viņa piezīmējusi uz programmiņām, nošu lapām. Savulaik diriģents Jānis Brants pēc koncerta teicis: “Tā taču ir Ausmas skola!”. Savukārt valsts jaukto koru sadziedāšanās pasākumā, kurš bija veltīts Pāvila Jurjāna 125 gadu un Indriķa Zīles 150 gadu jubilejai, kāds klausītājs teicis: “Nu kas tad tai koncertā bija: tikai ventspilnieki un pirmais koris!” Toreiz koknesieši bija pirmie, kuri dziedāja. Labie vārdi sildījuši skolotājas dvēseli desmitiem gadu, iedrošinājuši un spēcinājuši dažādos dzīves posmos.
Nenoliedz Dieva visvarenībuNu jau daudzus gadus, tāpat kā savulaik skolotāja Baiba Fedotova, viņa darbojas Kokneses evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur spēlē ērģeles.Sarunas nobeigumā skolotāja saka: “Ejot pa dziesmām apvīto dzīves ceļu, nevaru noliegt Dieva visvarenību. Daudz kas noticis neatkarīgi no manis — caur satiktiem cilvēkiem esmu saņēmusi jaunus uzdevumus un darbs vienmēr atradis mani. Kur kādas durvis aizvērušās, drīz vien citas — vēl brīnišķīgākas, atvērušās.”
