Pensionētais zinātnieks Arturs Antonijs no Skrīveriem savulaik apciemoja radiniekus Amerikā, bet nesen viņu viesos uzaicināja brālēns Jēkabs Ziedars no Austrālijas. Pēc neilgām pārdomām un pierunāšanas Antonija kungs devās tālajā ceļā un nedaudz iepazina Melburnu un austrāliešu dzīvi. Viņaprāt, Austrālija ir kā radīta, lai tajā dzīvotu laimīgi cilvēki.
Lidojums no Rīgas līdz Melburnai ar pārsēšanos Helsinkos un Honkongā ilgst 19 stundu. Antonija kungs teic, ka lidmašīnas lido no 11 līdz 13 kilometru augstumā un līdz Melburnai ir ap 8300 kilometru tāls ceļš. Par lidojumu turp un atpakaļ jāmaksā 900 latu. Brālēns lūdzis rediģēt grāmatu par demogrāfisko situāciju Latvijā. Autors šo jomu pētījis vairākus gadus, un tā tapa grāmata. to vislētāk — tikai par 500 latiem — iespējams izdot Ķīnā.Melburnā silti— Kad lidoju līdz Helsinkiem, varēja redzēt, ka Baltijas jūra un arī ezeri aizsaluši. Honkongā jau bija siltāks, bet Melburnā — plus 25 grādi. Visi staigāja, vasarīgi ģērbušies, — stāsta skrīverietis.— Kad tikos ar austrāliešiem, redzēju, ka viņi ļoti interesējas par lauksaimniecību. Tur ir skaisti vasaras kviešu lauki, bez veldres un kuplām vārpām. Kombaini labību nokuļ, tad graudus tīra, maļ un no vasaras kviešiem cep garšīgu baltmaizi. Ēdu un priecājos, kaut gan Latvijā ceptā, manuprāt, ir garšīgāka. Redzēju arī lielā ugunsgrēka sekas, taču austrālieši par to neuztraucas, jo nelaimē cietušajiem palīdz valdība, un viss ir apdrošināts, cilvēki saņem kompensāciju. Ugunsgrēki šajā valstī esot katru gadu gan karstā laika, gan cilvēku vainas dēļ. Jaunas mājas ātri uzceļ īpaša kompānija, tāpēc mitekļus zaudējušie dzīvo vienā mierā. Kartupeļi no JaungvinejasMani pārsteidza arī milzīgi vīnogulāju lauki, jo vīnogas audzē lielās plantācijās. Veikali ir bagātīgi apgādāti saknēm un augļiem, tomēr šo to arī ieved. No Jaungvinejas, piemēram, austrālieši importē sarkanos kartupeļus. Tie garšo līdzīgi mūsu sarkanajām bietēm. Man šie kartupeļi ļoti garšoja. Produktu sortiments veikalos ir plašs, cilvēki — laipni un sirsnīgi. Neredzēju nevienu dzērāju vai klaidoni. Ar brālēnu bijām kara veterānu klubā, arī tur nekāda dzeršana nenotika. Cilvēki satikās, atcerējās kara laiku, tuviniekus un dzimteni. Man bija gods arī savu 80. dzimšanas dienu radu pulciņā svinēt vietējā ķīniešu restorānā. Bija īpatnēji, bet garšīgi ēdieni, irbulīšus tomēr nomainīju ar dakšiņu. Līdz šim par ķīniešu virtuvi un apkalpošanu maz ko zināju, taču tagad pārliecinājos, ka viņu restorānā valda omulīga un mājīga gaisotne. Sarunas netraucēja pat manas ne visai labās angļu valodas zināšanas, personāls bija ļoti atsaucīgs un saprotošs. Diezin vai viņi zināja, kur ir Latvija, bet tas, ka esmu Eiropas cilvēks, viņiem bija skaidrs. Čūskas gaļas nebija, arī ķengura astes zupu nepiedāvāja, bet ēdām garšīgi gatavotu liellopa gaļu.Interesanti bija braucieni, lai redzētu Austrālijas dabu. Ap 150 kilometriem no Melburnas brālēnam savulaik bija īpašums, viņš audzēja lopus, cigoriņus un zālājus. Tagad brālēns ar lauksaimniecību vairs nenodarbojas, bet dzīvo pilsētā. Eikaliptu meži un izkaltuši laukiAustrālijas ainava ir skaista, kaut gan nabadzīga. Milzīgu eikaliptu audzes mijas ar izkaltušas zāles laukiem. Vairākās iežogotās vietās mīt savvaļas dzīvnieki, piemēram, emu un ķenguri. Ķenguru mātes bija miesās vājas, bet mazuļi, kā parasti, “somā”. Redzēju arī lielus melnu govju ganāmpulkus, govis ēd to pašu sakaltušo zāli, bet ganībās saimnieki piegādā ūdeni. Interesanti ir Austrālijas pingvīni — daudz mazāki par parastajiem. Viņi dzīvo pie Dienvidu jūras, vecāki ūdenī saķer zivis un atnes bērniem, kuri viņus gaida krastmalas krūmājos. Cilvēki to visu var vērot, tikai nedrīkst fotografēt, jo pingvīni baidās no zibspuldzes. Diemžēl Austrālijas pingvīniem ir bīstami ienaidnieki — haizivis un roņi, kuri putnus saplosa un apēd. Koalas ir grūtāk ieraudzīt, jo viņu nav daudz. Savādāka ir arī putnu pasaule, bet vislabākais ir tas, ka Austrālijā nav knišļu. Nav jābaidās no odiem vai citiem asinssūcējiem. Iemācās trīs vārdusSatiku arī aborigēnus — Austrālijas pamatiedzīvotājus. Viņi ir dabas bērni, lai gan valdība viņiem pilsētā ceļ dzīvojamās mājas, jo bērniem jāmācās skolā. Tumšādaini, nedaudz mazāki augumā, viņi labprāt mīt dabā un nodarbojas ar medīšanu. Es pat iemācījos trīs vārdus viņu valodā — “ken gu ru”, kas aborigēnu valodā nozīmē — “es viņus nesaprotu”.Tajā Melburnas rajonā, kurā viesojos, dzīvo vairāki simti latviešu. Ir arī latviešu biedrība, baznīca un skola. Bērni runā gan latviski, gan angliski. Viņus māca latviešu skolotāji, jaunākajiem gan ir akcents, taču latviski runā visi. Brālēna dēlam ir četri bērni, un viņi visi labi runā latviešu valodā. Satiku arī kādu latvieti no Kurzemes — savas dzimtās Priekules puses, nedaudz parunājām par Latviju pirms daudziem gadiem un tagadējiem notikumiem. Viņa vecāki apglabāti Tasmānijas salā, pats ir elektriķis, lai arī jau cienījamā vecumā.Krīzes navInteresējos par situāciju medicīnā. Radinieki man pastāstīja, ka Austrālijā ir labākas zāles nekā Latvijā, lai gan dārgas. Arī slimnīcas esot labākas nekā pie mums. Viņi visu var salīdzināt tāpēc, ka vairākkārt ir bijuši Latvijā un paši pārliecinājušies, kā mēs dzīvojam. Arī pensionāri tur ir pārtikuši, visiem pazīstamajiem ir savas mājas, un arī materiāli viņi ir nodrošināti. Biju lielā kapsētā, kuras vienā daļā atdusas latvieši. Kopiņas ir ar apmalītēm, bet ir arī apbedījumu vieta, kur glabājas kremēto cilvēku pelnu urnas. Tur ir arī mani radinieki. Kapsētā, lasot kapakmeņu uzrakstus, ieraudzīju pazīstamu cilvēku vārdus, taču viņi bija no citām dzimtām, nevis no Priekules vai Skrīveriem.Austrālija man patika, viss tur ir lēts un visu var nopirkt. Krīzi tur nejūt. Gan piena, gan gaļas produkti dabīgie. Austrālija ir aitu audzēšanas zeme, viņu ganāmpulki ir lieli. Iedzīvotāji ļoti taupa ūdeni, nekur to nelej bez jēgas. Interesanti, ka pat sveši ļaudis mani sveicināja. Īpaši laipni cilvēkus sagaida veikalos, jo katrs bodnieks vēlas, lai kaut ko nopērk.Man pietrūka mūsu rupjmaizes, jo Austrālijā tādas nebija. Nevarēju sagaidīt, kad mēnesis būs galā un varēšu atgriezties mājās. Ja man tagad jautā, vai es gribētu dzīvot Austrālijā — uzreiz varu teikt, ka nē. Nenoliedzami, tā ir skaista zeme un tur dzīvo laimīgi cilvēki, taču man dzimtene ir neaizvietojama.
