Rīt, 17. maijā, Rīgas maratonā piedalīsies arī koknesietis Jānis Višķers. Tāpat kā pērn viņš skries pusi 42,195 kilometrus garās distances.
VIZĪTKARTEVārds, uzvārds: Jānis Višķers.Dzimšanas laiks un vieta: 1989. gada 30. marts, Aizkraukle.Izglītība: Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes studiju programmas “Veselības mācības un sporta skolotājs” 1. kursa students. Vaļasprieks: skriešana.Horoskopa zīme: Auns.
Pirms sarunas vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.Ātrāks par visiem — Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas? — Bērnība pagāja Kokneses pusē, Bormaņos. Toreiz es nemaz nesportoju. Arī vecāki tam nemudināja. Aktīvs gan biju. Ar apkārtnes bērniem spēlēju futbolu, basketbolu, “ķerenes”. Atceros, viņi ar mani īpaši negribēja spēlēt. Es biju pats ātrākais un aktīvākais, un tas viņiem nepatika. Kad mācījos 9. klasē, pārnācām dzīvot tuvāk Koknesei. Reiz vecāki ārā cepa šašliku. Vēlāk skatos — mangalā vēl kvēlo ogles. Netālu bija salmu ruļļi. Abi ar brālēnu paņēmām pa stiebriņam, tie aizdegās, un mēs tos pielikām pie ruļļa. Rullis aizdegās, mēs nodzēsām. Taču es ierosināju, lai padeg ilgāk. Tā nosvila trīs salmu ruļļi. Tad gan dabūju brāzienu. — Mācījies Koknesē?— Pamatskolā. Pēc 9. klases aizgāju uz Vecbebru profesionālo vidusskolu, taču man tur nepatika, un nākamajā mācību gadā jau atkal biju Kokneses vidusskolā. Sports bija vienīgais mācību priekšmets, kurā man sekmes bija izcilas. Grūtāk gāja ar valodām – krievu un angļu. Atzīmju dēļ es nekad nepārdzīvoju, stundām pie grāmatām nesēdēju un nemācījos. Kādu atzīmi nopelnīju, tāda bija laba. Arī tagad, ja labāk nevaru, nestrīdos. Esmu apmierināts ar to, ko esmu sasniedzis. Aizbrauc un uzvar — Jau sen trenējies? —. Lai arī iepriekš nebiju trenējies, sporta skolotājs Viktors Ņuhtiļins mani paņēma līdzi uz sacensībām. Ieguvu pirmo vietu soļošanā, vēlāk arī citās sacensībās biju pirmais. Iepatikās pirmās vietas. Nesen mājās pārskatīju visus diplomus un atklāju, ka pirmo esmu saņēmis 1998. gadā par pirmo vietu modernajās dejās… Viktors Ņuhtiļins mani trenēja soļošanā, un viņš arī ir mans pirmais treneris. Kad no Bebriem pārnācu uz Koknesi, trenējos pie Igora Lulles. No 2006. gada vidus ar skriešanu nodarbojos profesionāli. Vaļasprieku apvieno ar darbu— Vai ir atšķirība starp parastu skriešanu un profesionālu treniņu? — Trenējoties profesionāli, rodas tāda kā atkarība. Bez tā vairs nevar. Ir jāskrien, jo organisms to prasa. Un, ja neesi skrējis, visa diena kā sabojāta. Bet katrā ziņā vērtīgāk, ja tu esi aktīvs, lai nostiprinātu savu veselību.— Kā izdodas apvienot studijas un treniņus? — Ja esi mērķtiecīgs un vēlies dzīvē kaut sasniegt, tad to var panākt, bet ne katrs to spēj. Mācoties Latvijas Universitātē, es apvienoju vaļasprieku un darbu. Citā augstskolā tas nebūtu iespējams, tad sports būtu jāaizmirst. Mācību laikā ir sacensības, kurās es pārstāvu Latvijas Universitāti un 3. bērnu un jauniešu sporta skolu, un pasniedzēji ir atsaucīgi. Biju domājis arī par studijām Sporta pedagoģijas akadēmijā. Taču pēc pārrunām ar pazīstamiem cilvēkiem tomēr nolēmu mācīties universitātē. Savu panākumu dēļ esmu ticis budžeta grupā. Mācības te saskaņotas ar treniņiem, tādēļ ar sportu varu nodarboties profesionāli. Treniņi notiek divas reizes dienā.Pirmais semestris bija veiksmīgs. Tagad ir mazliet jāsarauj, jo tikko atgriezos no Spānijas. Tas, ka piedalos sacensībās un nometnēs, nenozīmē, ka varu tikai sportot un pēc tam slinkot. Paļaujos tikai uz sevi. Apelsīni kokos — Esi garo distanču skrējējs?— Es teiktu — vidējo, tas ir, 1500 un 3000 metru. Taču sagatavošanās periodā skrienu arī garās distances. Garākā ir pusmaratons — 21, 97 kilometri. — Tu dodies arī uz treniņnometnēm ārzemēs? — Protams. Divas reizes esmu bijis Spānijā, vienu reizi — Portugālē un Slovākijā. It kā nedaudz, bet profesionāli ar sportu nodarbojos neilgi, tādēļ arī nometņu tik vien. Patīkamākās atmiņas ir par nometni Portugālē. Tur bija viss — daudz distanču, pa kurām skriet, un kokos apelsīni. Tāpat kā āboli — ej klāt un plūc. Garša pavisam cita kā tiem, kas pie mums veikalos nopērkami. Sulīgi, bagāti vitamīniem, kas sportistam ir ļoti svarīgi. Kad atbraucu no Portugāles, pāris nedēļu te apelsīnus nepirku, taču tad atkal sagribējās. — Vai tu ievēro diētu?— Ir produktu saraksts, ko es varu ēst un ko ne. Nedrīkst ēst kečupu, majonēzi, čipsus, kolu. Arī pārāk daudz cukura nav ieteicams lietot. Rītu vislabāk sākt ar kaut ko vieglu, piemēram, kukurūzas pārslām. Pusdienās jau var ieēst kaut ko stiprāku, gaļu gan ne. Tā ilgi pārstrādājas, līdz ar to organismu nogurdina. Gaļu labāk ēst pievakarē. Protams, jālieto daudz augļu un dārzeņu. Pirms gulētiešanas nekādā gadījumā nedrīkst panašķoties ar šokolādi.Prom no visa — Vai treniņnometnēs ir īpašs režīms? — Ja aizbrauc uz nometni, no visa esi prom — augstskolas, ģimenes, draudzenes. Ir tikai treneris, komandas biedri un sports. Līdz ar to režīmu ievērot ir vieglāk. Nometnē ceļamies pulksten 6.45, sākam skriet 7. Tad nomazgājamies, paēdam, ejam gulēt un ceļamies 10.30. 11 – skrienam. Atkal mazgājamies, ēdam un ejam gulēt. Nākamā skriešanas reize ir 17. Pēc tam mazliet laika varam veltīt sev, ir pārrunas ar treneri. 22 obligāti jādodas pie miera. Nākamajā rītā jāmēra pulss gan guļus, gan stāvus. Tas jāpieraksta un vēlreiz jāmēra pirms gulētiešanas. Pēc tā ir redzams, kāds ir nogurums, un treneris noteic, vai es varu trenēties vai nē. — Kā tu pavadi brīvo laiku? — Brīvā laika tikpat kā nav. Tajos retajos brīžos atpūšos no sporta. Man jāatgūst spēki, lai varu pilnvērtīgi nodoties nākamajam treniņam. Brīvdienās nevarēju iesaistīties arī studentu braucienā ar laivām, jo biju “izpumpējies” treniņos. Es nevaru tā: pagulēt dažas stundas un no rīta atkal būt “uz strīpas”. — Tad jau tev studentu dzīve iet secen?— Tā iznāk. Bet man ir mērķis, ko vēlos sasniegt, tādēļ arī nav žēl. — Kāds ir tavs mērķis? — Vēlos šovasar izpildīt kādas mācību iestādes normatīvu, tad tur studēt un trenēties. Tas ir ārzemēs. Par otro vietu – lietussargs — Tavuprāt, Latvijā sportam nav nākotnes? — Vieglatlētikai nav nākotnes. Nav naudas un atbalstītāju. Ārzemēs sportisti par to, ka veiksmīgi startē sacensībās, labi pelna, bet te tā nenotiek. Nesen piedalījos nopietnās sacensībās, biju otrais. Mums, pirmo triju vietu ieguvējiem, pasniedza pa diplomam un lietussargam, un viss. Noskrējām taču 14, 5 kilometrus! Kāda motivācija ko darīt tālāk ? — Vai sportaveidam, ar kuru tu nodarbojies, nepieciešami prāvi līdzekļi? — Sākumā likās, ka skriešanai neko īpašu nevajag. Taču, līdzko sāku to darīt profesionāli, daudz naudas vajadzīgs inventāram. Obligāts ir pulsometrs — pulkstenis ar jostiņu, kurš mēra pulsu gan skrienot, gan ejot. Datus ievada datorā un var redzēt sirdsdarbību. Ļoti svarīgi ir vitamīni un, protams, arī labi jāpaēd. Dārgs ir sporta apģērbs, tāpat nauda vajadzīga nometnēm. Mani atbalsta Kokneses pagasta padome, Aizkraukles rajona padome, kā arī Kokneses pagasta uzņēmējs Dzintars Višķers. Pirms pāris nedēļām parakstīju līgumu ar firmu “Asics”. Šī firma man palīdzēs ar sporta apģērbu. Ja veiksies sacensībās, varbūt sadarbība varētu izvērsties. — Sacensības, tavuprāt, ir laimes spēle?— Varbūt komandu spēlēs, kur rezultāts atkarīgs no kopīga darba. Bet skriešanā gan nē. Veiksmei jābūt minimāli — lai nenokristu, nesavainotos. Lielākoties viss ir atkarīgs tikai no paša — kā esi trenējies, kādu taktiku lieto, cik ātri skrien. — Kas ir tavs elks? — Man tāda nemaz nav. Necenšos sevi kādam pielīdzināt — esmu tāds, kāds esmu. Neiznāk kā treniņā— Vai ģimene tevi atbalsta?— Nevarētu teikt, ka vecāki būtu sajūsmā. Viņi pārdzīvo, vai es nesabojāšu veselību. Kad esmu mājās, palīdzēt viņiem darbos tikpat kā nevaru, jo man viss pakārtots sportam. Taču vecāki priecājas, kad uzvaru. Brālis ar mani lepojas un atbalsta finansiāli. Māsa vēl ir maza, bet viņa redz, ka es kustos, darbojos, domāju, ar laiku viņa sapratīs, ka ar neatlaidību var panākt daudz. Skrienu gan ziemā, gan vasarā. Ziemā arī tad, kad putenis un sals. Saņemos un eju. Pēc tam ir gandarījums, ka esmu to paveicis. Vasarā, kad viss zaļo un smaržo, ir prieks paskriet.— Zinu, ka tu piedalīsies Rīgas maratonā…— Arī šogad, tāpat kā pērn, skriešu pusmaratonu — 21,97 kilometrus. Pagājušajā gadā treneris teica: “Skrien mierīgi, tāpat kā treniņā.” Protams, tā neiznāca, jo tās ir sacensības, taču rezultāts bija labs. Tādēļ treneris domā, ka šogad tas varētu būt vēl labāks. Skriešu kopā ar savu bijušo skolotāju Kokneses vidusskolas direktoru Māri Reinbergu. Bez rīta skrējiena nevar — Kā var noskriet tādu attālumu?— Kad skrēju, domāju: “Ja treniņš, tad treniņš.” Tā bija pirmā reize, un liela stresa nebija. Pirmie 14 kilometru bija viegli. Atlikušie septiņi — likās, “velkas” mūžību. Paliek grūti, domā: varbūt izstāties, varbūt palikt… Domā, bet tajā pašā laikā turpini skriet un pat vēl ātrāk, līdz beigās finišē.— Vai tu plāno savu laiku? — Pa stundām ne, bet lielos vilcienos viss ir saplānots. Ceļos deviņos no rīta, 30 – 40 minūšu skrienu, tad eju uz lekcijām, pēc tam atkal. — Vai pēc tādas slodzes nav grūti nosēdēt lekcijās? — Grūti ir tad, ja neesmu skrējis. Pēc skriešanas jūtos možs, organisms ir pamodies. Ja neskrienu, nāk miegs. — Kāda nozīme tavā dzīvē ir trenerim? — Ir labi, ja ir treneris, taču it visā nevar paļauties uz viņu, jādomā arī pašam. Treneris var dalīties savā pieredzē, zināšanas. Bet viņš var sportistu arī sabojāt. Mans treneris ir Juris Beļinskis. Juris domā par saviem sportistiem. Sākot treniņu, aprunājas, pajautā par pašsajūtu, tai arī pielāgo treniņu. Treneris mums ir arī kā psihologs — iedrošina un nomierina. Es parasti pirms sacensībām un kontroltreniņiem uztraucos, aizejot pie trenera, zinu, ka saņemšu atbalstu. Viņš prot noskaņot, ka tās nav manas mūža sacensības, bet kārtējais treniņš. Viņš mums ir ļoti vispusīgs — treneris, masieris, psihologs. Tikai viena sekunde— Kā ir uzvarēt un kā — zaudēt? — Jāprot arī zaudēt. Es to protu, jo zinu, uz ko esmu spējīgs. Ja zaudēju stiprākam, neuztraucos, jo man ir, pēc kā tiekties. Toties, ja zaudēju tādam, kuru noteikti varētu uzvarēt, tad gan ir liels sarūgtinājums. Tādos brīžos palīdz treneris. Šogad Latvijas čempionātā 3000 metru distancē biju trešais, no otrās vietas ieguvēja atpaliku par vienu (!) sekundi. Pats biju vainīgs, jo izvēlējos nepareizu taktiku, taču apzinājos, ka tā bija vienīgā reize, kad varēju viņu uzvarēt. Bet es vēl esmu jauns. Dzīve turpinās, un nav ko ieciklēties uz zaudējumiem, man viss vēl būs. Sportā ir jābūt pacietīgam.— Vai pirms sacensībām tev ir kāds rituāls? — Gan stadionā, gan manēžā es parasti „aprunājos” ar skrejceļa segumu… — Kā draudzene vērtē tavas aktivitātes?— Sportistam draudzība un mīlestība traucējot, taču es tā nedomāju. Viss atkarīgs no paša. Ja gribēsi, lai attiecības traucē, tad tā arī būs. Man prioritāte ir sports. Sākumā Ieva ar to negribēja samierināties. Taču pamazām saprata, ko man tas nozīmē. CITI PAR JĀNI VIŠĶERUViktors Ņuhtilins, I. Gaiša Kokneses vidusskolas sporta skolotājs: — Jānis ir mērķtiecīgs jaunietis ar lielām darbaspējām. Visi panākumi sasniegti ar darbu. Lai viss, ko viņš iecerējis, piepildās.
UZZIŅA.Jāņa Višķera pēdējie nozīmīgākie sasniegumi:2008. gada Latvijas ziemas čempionātā pirmā vieta junioru konkurencē 1000 m un 3000 m skrējienā,2008. gada Latvijas ziemas čempionātā trešā vieta vīriešu konkurencē 3000 m skrējienā (ieguvis, būdams juniors),2009. gada Latvijas ziemas čempionātā trešā vieta vīriešu konkurencē 3000 m skrējienā (par sekundi atpaliekot no otrās vietas ieguvēja).
