Vēlme kļūt par vecākiem savā ziņā ir absurda, jo tā līdz nepazīšanai izmaina ikdienu, radot pamatīgu slodzi un nerimstošas klapatas. Tomēr, cik vien cilvēce sevi atceras, tā vienmēr gribējusi radīt pēcnācējus. Lai pašapliecinātos? Turpinātu sevi atvasēs? Grūti teikt, taču visi, kas ļoti mērķtiecīgi vai — gluži otrādi — nejauši, bioloģiski vai kādā citā veidā (un šeit nav atšķirības!) reiz kļuvuši par māmiņām un tēviem, iemantojuši statusu, kas dzīvei uzliek atbildības pilnu uzdevumu. Kā tikt ar to galā, pārdomājam kopā ar psiholoģi Ilzi Ānu.
Pienākums uz mūžu“Reiz kāds mans skolotājs uzdeva jautājumu: kurš strādā septiņas dienas nedēļā, 24 stundas diennaktī, 365 dienas gadā bez atvaļinājumiem, slimības lapām un atalgojuma, vien nepārtraukti ieguldot? Vecāki! Tas ir ļoti grūts uzdevums, pienākums un atbildība diendienā, bet, protams, arī liels prieks, gandarījums un piepildījums. Šīm lietām jābūt līdzsvarā. Brīžam gan šķiet, ka vecāku loma sagādās tikai prieku un laimi un nekad tajā nebūšu sāpināts, vīlies, dusmīgs vai nelaimīgs, tomēr pienāk mirkļi, kad tā jūtos, un tas nav nepareizi. Būt vecākiem nozīmē ierobežot savas vēlmes un vajadzības, kas kļūst par vienu no lielajiem klupšanas akmeņiem, īpaši gados jaunām māmiņām un tēviem,” atzīst Ilze, akcentējot, ka vecāku statuss pienākas uz mūžu. To nevar pārtraukt kā apnikušu vai neizdevušos laulību, darba līgumu vai draudzību. Tas vienkārši ir — kā nolemtība un negrozāms fakts! Un nekad vairs nebūs tā, kā bijis!Atrast vecāku balsi“Vecāki nozīmē māte un tēvs, un ideālā variantā bērnam ir abi, kas rada stabilitāti un drošību, ienākot pasaulē. Tomēr dzīve ir dzīve, un dažādu apsvērumu, lēmumu un neparedzētu iemeslu dēļ atvase mēdz palikt ar vienu no vecākiem. Psihologiem ir pārliecība, ka bērnu var uzaudzināt tikai māmiņa vai tētis, jo tāpat daudz neveiksmju un kļūdu var gadīties, ja audzina abi kopā, tāpēc svarīgi ir nevis, kas šo uzdevumu pilda, bet tēva vai mātes un bērna attiecību kvalitāte, kas noteiks viņa turpmākās dzīves plānu un virzību, kā atvase spēs veidot attiecības ar citiem, cik iederīga un vajadzīga tā jutīsies,” norāda I. Āna, piebilstot, ka bērniem gan vienmēr interesēs uzzināt, kas bijuši viņu radītāji, un neatklāta informācija radīs iespēju iztēlei un fantāzijai.Nereti gan gadās arī situācija, ka zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes, kas vidējai rada pamatīgu spriedzi bērnu audzināšanā, jo aiz muguras stāv, piemēram, māte, teic psiholoģe, mudinot nošķirt un katram stingri ievērot savu daļu. “Vecāki šādā situācijā bieži vien nevar uzplaukt savā lomā, jo jūtas vairāk kā bērni, un arī jaunākā paaudze apjūk, tāpēc priecājos, ja vecākiem izdodas atgūt un noturēt savu balsi, ka esam vienīgie un viskompetentākie savu bērnu problēmu gadījumos!”. Paļauties uz atvasiDomājot par vecāku lomu un pienākumiem, īpaši, kad pienācis laiks atvasi palaist, psiholoģe teic: “Kā kādā senā stāstā — vecākiem ir tāds pats uzdevums kā ģenerālim, kurš nekad neskrien savai armijai pa priekšu, bet ir ierakumu visdrošākajā vietā, vēro un gaida, kas notiks un kā. Cik atgriezīsies no kaujas? Pa daļai tas ir liktenis, bet, līdzīgi kā vecākiem bērnus izlaižot no sava ciešā tvēriena dzīvē, tur ir ļoti daudz risku. Visgrūtākais ir neiejaukties un neuzskatīt, ka zinu labāk. Tas viss bija iepriekš, tagad jāgaida. Savulaik vecāki ļoti daudz ieguldījuši un var tikai paļauties, ka bērni paņēmuši to labāko. Viņiem jāsaprot, ka atvasēm tālāk dzīvē jāpieņem savi lēmumi. Tajā ir neskaitāmi daudz kauju, kas pašiem jāizcīna!”.Audzināšanas stili var būt dažādi. Piemēram, ja ģimenē ir viens bērns, vecāki nereti izvēlas visu padarīt viņa vietā. “Tāds izaugs, nespēdams tik galā ar dzīves situācijām, jo, iedams uz priekšu, nemitīgi raudzīsies atpakaļ, kur ir viņa apkalpotāji.” Īpaši neveiksies arī tiem, kas pieraduši pie komandām un vecāku stingra tvēriena!Kas ir attiecību pamatā?Bērna ienākšana ģimenē (kā viss jaunais un nebijušais) rada izmaiņas arī pāra attiecībās, tomēr tām nevajadzētu būt dramatiskām — turpina I. Āna. “Tāpat kā, piemēram, remonta laikā, kādu brīdi jāizjūt diskomforts, kad no trim istabām jāpāriet vienā, līdzīgi, ienākot mazulim, rodas stress, bet šis posms reiz beidzas. Bērni izaug un aiziet, bet pāra attiecību kodolam — kādēļ esam kopā — jāpaliek, ja vien mērķis apzināti vai neapzināti nav bijis pēcnācēju radīšana. Tādām attiecībām līdz ar mazuļa piedzimšanu nav arī iemesla turpināties,” stāsta Ilze, būdama pārliecināta, ka bērns nespēj ne noturēt, ne sagraut attiecības. Nav pareizās atbildes, vai, vecāku savienībai sagrūstot, būtu jāšķiras vai atvases dēļ jāpaliek kopā. Lai nu kā — mazais jūt arī vārdos nepateikto un pārdzīvo — saka I. Āna, novēlot māmiņām un tēviem būt drosmīgiem un iedrošinošiem, būt vislabākajiem vecākiem saviem bērniem un kopt pāra attiecības, kas ir ģimenes balsts un stiprums!
