Šajā reklamēšanās laikā līdz 6. jūnijam katram no mums ir savs saraksts, par kuru iestāties, aizstāvēt, cienīt. Daudzi uzskata, ka tas ir intīms jautājums. Vai ir ētiski kaimiņam vaicāt, par ko viņš balsos? Domāju, ka viņš godīgi neatbildēs. Kaut ko atjokos vai sacīs, ka nemaz nav tāda saraksta, par kuru vērts atdot savu balsi.
Es domāju citādi. Man par savu sarakstu nav kauns. Es godīgi katram varu pateikt. Kad man vaicā, vai es uz vēlēšanām iešu, atbildu: “Kāda runa! Protams!”.Uz vēlēšanām neiet tikai tie, kas izliekas, ka neko nevēlas. Ziniet, nav pasaulē tāda cilvēka, kuram nebūtu nekādu vēlmju. Man ir! Un es tās esmu sarindojis savā sarakstā, kuru noteikti iemetīšu vēlēšanu urnā, jo es šo procesu uzskatu par tādu kā maģisku rituālu. Saprotiet, es iemetu urnā (lasi — laimes akā) savu vēstuli “zelta zivtiņai”, kura man sola piepildīt vismaz trīs no mana vēlēšanos saraksta. Rau, vieni brauc svētceļojumā uz Aglonu, lai pie Dievmātes bildes izlūgtos kaut ko sev. Citi atkal auj kājas, lai savu vēlēšanos sarakstu noliktu pie Raudu mūra Izraēlā. Es, ziniet, neesmu tik bagāts. Man nav pat to pāris latu autobusa biļetei, lai aizbrauktu līdz Aglonai, par Izraēlu nemaz nerunājot. Tālab es izmantoju to pakalpojumu, kas man ir nodrošināts dzīvesvietā reizi četros, piecos gados. Proti, “zelta zivtiņa” ir padota man jau ap brokastu laiku, lai es varētu uzdot viņai apmierināt mani vismaz daļēji, ja ne pilnīgi. Domāju, ka vismaz reizi piecgadē viņa to spēj.Bet tagad par pašu sarakstu. Vēlēšanās — tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Es pat teiktu, ka tas ir bīstams jautājums. Ko vēlēt? Par ko balsot? Vai par to, kas pirmais iešaujas prātā? Minēt uz labu laimi? Vai varbūt tomēr rūpīgi izsvērt un tikai tad izvēlēties? Nekad nevari zināt, kā ir labāk vai pareizāk. Es, ziniet, esmu spontāns cilvēks. Manā sarakstā nav kā citos, kur ir 20 vēlēšanos. Man, ziniet, pietiks ar klasisko sarakstu, kurā ir četri punkti. Tātad — kādas ir manas vēlēšanās? Pirmkārt, lai vienmēr būtu saule — mana pensija — un lai tā regulāri tiktu indeksēta. Otrkārt, lai vienmēr būtu debesis — ekonomiski un politiski neatkarīga valsts, kurā dzīvoju. Lai vienmēr ar mani ir sieviņa mīļā, kura lieliski gatavo un mani apmazgā, bet tomēr pārsvarā lai viņa liek man svētu mieru un manai vecuma pensijai jo īpaši. Un visbeidzot — lai vienmēr būtu es… pillā, jo tad pasaule ap mani allaž ir “hopā lillā”. Sakiet, mīļie, vai tas būtu par daudz prasīts?
