Līdz 11. jūnijam turpinās Rietumu bankas labdarības fonda ierosinātā un laikraksta “Diena” organizētā akcija “Meklējam sirdsmāsiņu”. Akcijā, iesakot savu sirdsmāsiņu, piedalās gan pacienti, gan viņu vecāki. No Aizkraukles slimnīcas dzemdību un bērnu nodaļas akcijai jau pieteiktas septiņas medicīnas māsas. Viena no viņām ir bērnu nodaļas māsiņa Ludmila Seļivanova, kura šajā nodaļā strādā pēc medicīnas skolas beigšanas. Tā bija 1988. gada vasara, kad augumā maza, trausla jauniete vēra savas pirmās darbavietas durvis. Divdesmit gadu aizsteigušies nemanot, ārstējot un aprūpējot slimus bērnus, bet nu jau arī pirmo pacientu bērnus.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ludmila Seļivanova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1970. gada 18. aprīlis, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, absolvēta 4. medicīnas skola Rīgā.
DARBAVIETA UN AMATS: Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas medicīnas māsa.
ĢIMENE: precējusies. Vīrs Aleksejs ir autovadītājs, dēls Aleksandrs un meita Karīna — Aizkraukles 1. vidusskolas audzēkņi.
VAĻASPRIEKS: grāmatas.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
Klases medmāsa
— Vai medicīna jums interesēja jau bērnībā?— Interese radās skolā, kur katram bija savi pienākumi. Bija arī “medmāsas” pienākums, un jau 1. klasē man to uzticēja. — Kas jums bija jādara?— Katru rītu klasesbiedriem vajadzēja pārbaudīt, vai ir tīras rokas, ausis un kārtīgs apģērbs. Īpašā burtnīcā bija jāieraksta savs vērtējums. Man šis pienākums ļoti patika. Bija arī dažādas sanitāro kopu nodarbības, kuras vienmēr apmeklēju. Nebaidījos no asinīm — ja kādam gadījās trauma, biju klāt kā “ātrā palīdzība”. Arī sacensībās piedalījos un jau mazākajās klasēs nolēmu, ka būšu ārste. Par manu apņemšanos zināja skolotāji, vecāki un klasesbiedri.Patīk darbs slimnīcā — Kāpēc tomēr izvēlējāties medicīnas māsas profesiju?— Pēc 8. klases beigšanas avīzē izlasīju sludinājumu, ka 4. medicīnas skolā Rīgā uzņem audzēknes un, šo skolu beidzot, var iegūt vidējo speciālo izglītību. Palūdzu mātei, lai pirmajā reizē aizbrauc uz Rīgu ar mani kopā, iesniedzu dokumentus, un mani skolā uzņēma. Pēc triju gadu mācībām saņēmu diplomu.— Vai neatbaidīja, piemēram, morga apmeklējums?— Nē, es ne no kā nebaidījos. Bija meitenes, kuras zaudēja samaņu, bet man interesēja pilnīgi viss. Pirmajā kursā bija ļoti daudz jāmācās, reizēm šķita, ka neizturēšu, jo bija jāmācās arī vidusskolas priekšmeti. Toreiz gan vēl nezināju, ka strādāšu bērnu nodaļā un mani pacienti būs gan jaundzimušie, gan pusaudži. Prakses laikā vairākās slimnīcās manu pārliecību, ka esmu izvēlējusies pareizo profesiju, nekas nemazināja.Pati izvēlas Aizkraukli — Darbā Aizkrauklē jūs nosūtīja?— Nē, es pati vēlējos strādāt Aizkrauklē, jo iepriekš te biju praksē. Jau toreiz man šajā slimnīcā iepatikās gan kolektīvs, gan pieredzējušo ārstu attieksme pret jaunajiem darbiniekiem. Toreiz katru gadu daudzas māsiņas te strādāja praksē, tagad gan tā vairs nav. Jau sen bērnu nodaļā nav bijušas praktikantes. Mani strādāt bērnu nodaļā aicināja arī tās toreizējā vadītāja Inta Lāce. — Kā izveidojās jūsu ģimene?— Vīrs ir no Klintaines. Kad sāku darbu bērnu nodaļā, te par sanitāri strādāja viņa māsa. Reiz viņš, māsu apciemojot, ieraudzīja mani, un mēs iepazināmies. Tad Aleksejs palūdza māsai ielūgt mani ciemos, mēs sadraudzējāmies un ātri vien apprecējāmies. Man bija kopmītnes istabiņa, kurā nodzīvojām apmēram astoņus gadus, līdz apmainījām pret dzīvokli. Kamēr bērni bija mazi un nebija dzīvokļa, mitām lielākoties vīra vecāku lauku mājās Klintainē. Kopām lopus un dārzu, jo laukos mums patika. Tad bērni sāka apmeklēt bērnudārzu un skolu, un mēs nu pastāvīgi dzīvojam tikai Aizkrauklē. Ar bērniem jārunā mierīgi— Kā saprotaties ar mazajiem pacientiem?— Saprasties ar maziem bērniem es iemācījos savā ģimenē, jo man vajadzēja pieskatīt jaunāko brāli un māsu. Es jau bērnībā pratu mazos aprūpēt, un tas man labi noderēja, sākot māsiņas darbu bērnu nodaļā. Bērniem parasti ir bail no šļirces. Tad jānovērš mazā uzmanība uz kaut ko interesantu — rotaļlietu vai jāpiedāvā kāds saldums. Kad esam divatā, bērni ir mierīgāki, bet māmiņu klātbūtnē uztraucas vairāk. Ja pirmā iepazīšanās ir veiksmīga, mazie vēlāk arī no injekcijām nebaidās. Man ir diezgan klusa balss, tāpēc mazie, lai dzirdētu, ko saku, pārstāj raudāt un klausās. Tā mēs visu ko varam sarunāt. Par laimi, neviens bērns manā klātbūtnē nav miris. Ar māti darbā— Kā tikāt galā ar saviem bērniem, ja darba dēļ diennakti nebijāt mājās?— Viņi ātri kļuva patstāvīgi. Bija reizes, kad ņēmu bērnus arī uz nodaļu, ja vīrs aizbrauca tālākā reisā. Viņiem te patika, un tā mēs kopā augām. — Bērni nevēlas iet jūsu pēdās?— Nē, viņi par medicīnu nedomā. Vīrs grib, lai bērniem būtu augstākā izglītība. Abi strādāsim un darīsim visu, lai tā notiktu. Par laimi, mūsējie braukt uz ārzemēm neplāno.— Vai jūsu kolektīvā ir kādas tradīcijas?— Mēs svinam dzimšanas un vārdadienas. Visas esam ilgi kopā strādājušas, tāpēc arī jūtamies kā liela ģimene. Kopīgi svinam arī gadumiju, Ziemassvētkus vai citus svētkus. Grūtā brīdī cenšamies viena otrai palīdzēt. Citur nejustos laimīga— Ja būtu iespēja strādāt citu labi atalgotu darbu, jūs aizietu no slimnīcas?— Domāju, ka nē. Es savu profesiju augstu vērtēju, darbu zinu un esmu droša savā vietā. Citur es tā nejustos, lai arī cik liela alga būtu. Es arī neko citu tik labi neprastu darīt. Skolas laikā gan vēl domāju — varbūt mācīties par zobārsti. Taču dzīvē viss izveidojās citādi, es agri apprecējos, un piedzima bērni. Izvēlējos ģimeni un nekad to neesmu nožēlojusi.Ja mani tomēr atbrīvotu, es būtu spiesta meklēt citu darbu, taču man būtu ļoti grūti to izdarīt. Arī par naudas pelnīšanu ārzemēs nedomāju. Es nevaru pamest ģimeni, jo bērniem, īpaši meitai, esmu vajadzīga tepat, nevis būt māte “neklātienē”.Paldies kolēģēm!— Kas jūsu darbā ir pats galvenais? — Precizitāte, zināšanas, profesionalitāte un pacietība. Nedrīkst baidīties ne no kāda darba. Sākumā bija brīži, kad šķita, ka pēkšņi neko vairs nezinu. Uztraucos. Tagad tā nenotiek. Pat dzīvību varu izglābt. Ja blakus vēl ir kolēģe vai ārste, tad vairs ne no kā nav bail. Pirms divdesmit gadiem nebija ne autiņbiksīšu, ne tik labiekārtotas nodaļas. Bērnus tinām autiņos, un viss bija kārtībā. Manas darbaudzinātājas bija medmāsas Lidija, Rita un Esmeralda, viņas iemācīja to, ko skolā nevarējām apgūt. Es nebaidījos viņām prasīt padomu. Viņas arī iemācīja, kā ātrāk bērniņus apkopt, pabarot un nomierināt. Bērns jūt, ka māsiņa ir mierīga, siltām rokām, un pārstāj raudāt. Ar viņiem ir jārunā, jāpašūpo rokās, jāsmaida. Tad pat zīdainītis smaidam atbild! Tā kļūstam draugi. Paiet gadi, mazie pacienti izaug, bet mūs neaizmirst, nereti uz ielas sveicina. Lielāka gandarījuma nevajag, tas ir vislabākais novērtējums mūsu, māsiņu, darbam.Citi par Ludmilu SeļivanovuIngūna Mihailova,Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas medicīnas māsa, arī ieteikta akcijai “Meklējam sirdsmāsiņu”:— Mēs ar Ludmilu šajā nodaļā sākām strādāt vienā laikā. Nemaz neticas, ka jau divdesmit gadu pagājis. Ludmila ir ļoti sirsnīga un jauka kolēģe. Bērni viņu mīl, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa kādu draiskuli sabārtu. Ar savu mierīgumu un smaidu Ludmila arī bērnus spēj nomierināt un iedrošināt. Kolektīvā Ludmila ir saticīga un izpalīdzīga, domāju, ka māsiņas profesija viņai ir vispiemērotākā.
Viktorijas Lenoras Kraukles māte Gaļina: “Paldies par jūsu gādību un sirdssiltumu! Jūsu maigā balss bērnos iedveš uzticēšanos, lai kas ari notiktu”.Patrīcija Keita Cīrule un Gerda Cīrule: “Smaidīt kā līdz šim, jo draudzība ar mazo pacientu var sākties vienkārši pasmaidot”.Daiga Grieze: “Māsiņa ļoti ātri atrod kontaktu ar bērniem. Ļoti gaiša, akurāta un mīļa. Paldies!”.
