Viendien eju mājās un nevaru saprast, kāpēc mani pēkšņi tik daudz cilvēku sveicina. Domāju, varbūt kāda nelaime notikusi, par ko es vēl nezinu, un cilvēki jūt līdzi. Bet varbūt Indriķim brūte uzradusies, un visi mani sveicina simboliski, bez vārdiem solidarizējoties ar mani? Taču, kad avīzē izlasīju deputātu kandidātu sarakstus, man viss kļuva skaidrs. Visi laipnie cilvēki mērķē uz deputātu krēsliem. Bet es arī neesmu vakarējā. Vismaz varu izmantot šo laiciņu un radīt iespaidu, ka esmu visu sarakstu fane. Un viņi taču arī noteikti centīsies par sevi atstāt labāko iespaidu. Vismaz līdz ievēlēšanai. No ģimenes ārstes jau dabūju visus nosūtījumus pie speciālistiem — agrāk viņai vienmēr bija iebildumi. Pārdevēja veikalā man iedeva labāko gaļasgabalu, savukārt viens no bagātākajiem zemniekiem man solīja atvest kartupeļus. Lai gan mans “pļaujas laiks” ilgs tikai līdz jūnija sākumam, taču krīzes laikā viss noder.
