Aizvadīta aprīļa nogales siltākā nedēļa, un pavasaris beidzot ir klāt. Pasaule kļuvusi gaišāka pēc Lielās talkas, cilvēku noskaņojums uzlabojies. Pavasaris mūs aicina apstrādāt zemi, art, sēt un sarūpēt pārtikas krājumus ģimenei.
Darbavietā — akciju sabiedrības “Latvijas gāze” Jēkabpils iecirknī, kur esmu atslēdznieks, darba ir daudz. Manā pārziņā ir Aizkraukles novads, Kokneses un Bebru pagasts. Ziemā bijām nedaudz brīvāki, bet tagad diena nereti ir par īsu. Rūpīgi pārbaudām gāzesvada ekspluatējamās trases un uzraugām regulējamās iekārtas. Darbs ir jāveic precīzi, atbilstoši instrukcijām, taču man tuvs, jo gāzes apgādes jomā darbojos jau 33 gadus. Strādājošo jau tā ir maz, tāpēc nevienu neatbrīvo. Limitējam dienesta telefona sarunas, lai gan jādežūrē visu diennakti. Par laimi, pēdējos gados nav notikušas avārijas vai sprādzieni. Tas liecina, ka gāzes patērētāji ir labi informēti par tās lietošanu. Domāju, tas daļēji ir arī mūsu dienesta nopelns.
Klāt nācis vēl viens pienākums — sakarā ar iedzīvotāju finansiālajām problēmām mums jāpārbauda mājas un dzīvokļi, kuru saimnieki ilgāku laiku par gāzi nav maksājuši. Veicam parādnieku apzināšanu, un tas nav viegli. Agrāk gāzes patērētājiem atgādinājām jau par desmit latu parādu, bet tagad parādi nereti sasniedz vairāk kā simts latu. Daudzviet pārblīvēta pastkastīte liecina, ka dzīvoklī neviens nedzīvo, jo rēķini krājas.
Ir dzīvokļi, kuros netiekam iekšā, jo bērniem pieteikts svešiem cilvēkiem durvis neatvērt. Ja ejam vakarā, kad arī pieaugušie ir mājās, arī tad ir vietas, kur mūs dzīvoklī neielaiž. Visas šīs problēmas atrisinātos, ja gāzes mērītāji, tāpat kā elektrības skaitītāji, būtu kāpņutelpās. Situācijā, kad daudzi zaudē darbu, mūsu dienests pret klientiem izturas ar sapratni. Sarunas ar rūpju māktajiem cilvēkiem nav patīkamas, taču labāk izrunāties, nevis slēpties aiz slēgtām durvīm. Ļoti ceram, ka no 1. jūnija, kā solīts, dabasgāzes tarifus samazinās, tad vismaz daļai klientu rēķinus samaksāt būs vieglāk.
Kā daudzus Latvijas iedzīvotājus, arī mani satrauc valstī valdošā ekonomiskā un finanšu krīze. Tā, manuprāt, nebūtu tik “dziļa”, ja pirms gada Valsts prezidents par premjeru būtu nosaucis citu politiķi, nevis Ivaru Godmani. Viņš Latvijai jau otro reizi ir sagādājis tikai problēmas. Kaut kāda mistiska sakritība vai arī Godmanis patiesi ir cilvēks, kuram premjera amats nav piemērots. Domāju, lai ko teiktu par Einara Repšes rakstura īpatnībām, kā finanšu speciālistu viņu atzīst ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī Amerikā. Arī Valdis Dombrovskis ir labs ekonomists, varbūt ar nedaudz pesimistisku noslieci, taču tā varētu būt arī reāla situācijas vērtēšana.
Neatbalstu Godmaņa ieteikto valsts “aizņemšanos”, piedāvājot obligācijas valsts iestādēs strādājošajiem. Arī pēc kara iedzīvotājiem ar varu uzspieda valsts aizņēmuma obligācijas, kas tika atmaksātas pēc daudziem gadiem. Varbūt tāpat būs arī ar Godmaņa “obligācijām”. Viņa ideju varētu atbalstīt miljonāri un labi situēti darbinieki, nevis cilvēki, kuriem alga ir ap 500 un mazāk latu.
Ārkārtas sēdē, kurā prezidents uzklausīja premjeru Valdi Dombrovski, veselības ministru Ivaru Eglīti un izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi, nekādi iepriecinoši secinājumi netika izdarīti. Domāju, ka veselības joma ir vienīgā, kas patlaban nav aizskarama, tāpat kā veco cilvēku un invalīdu pensijas un māmiņu algas. Kas notiks, ja simtiem medicīnas māsu un ārstu paliks bez darba, bet tajā pašā laikā tikai 60 procentiem cilvēku būs piekļuve veselības aprūpei? Es nekad neesmu sapratis, ko nozīmē — nepamatots ātrās palīdzības izsaukums, par kuru tagad būs jāmaksā no 30 līdz vairāk nekā 80 latu? Ja cilvēks vēl ir dzīvs, bet viņam ir sirds problēmas, vai arī tas ir nepamatots izsaukums? Vai tiešām tikai pie bezsamaņā esošajiem pacientiem brauks bez maksas un uz kurieni tad cilvēku vedīs?
Jau tagad slimnīcās pat par maksu ārstiem jāveic daudz operāciju. Kas būs, ja slimnīcu būs trīsreiz mazāk? Tad pat neatliekamo operāciju būs jāgaida. Vai tiešām vismaz pāris gadu veselības aprūpi nevarētu likt mierā? Ja jaunā veselības reforma tiks īstenota četru gadu laikā, tad, iespējams, vecie un slimie pacienti jau būs “aiz mākoņiem”… Tad jau, protams, slimnīcu tik daudz nevajadzēs.
Nākamais krīzes “upuris” ir izglītība. Ir taču dažādas inspekcijas un simtiem “darbinieku”, kuri naudu saņem tikai par parakstīšanos algu sarakstā, un tūkstoš miljonāru. Laiks parādīt, cik viņi ir lojāli Latvijas valstij tās grūtajā stundā. Es apbrīnoju tagadējo valdību, kas uzņēmās Godmaņa “savārīto ķīseli” aizskalot ar jaunām reformām, kuras pagaidām valsti vēl notur, taču neviens nevar pateikt, cik ilgi. Tas ir briesmīgi, ja šodien vidusskolas absolventi nezina, kurā mācību iestādē turpmāk stāties, kādu profesiju apgūt. Pētījumi vēsta, ka puse no viņiem brauks projām no Latvijas.
Tad arī nav jābrīnās, ka pašvaldību vēlēšanās Rīgā un citās lielajās pilsētās cilvēki sola balsot par “Saskaņas centru”. Labi strādāt un domāt par novadu, nevis personīgo labumu vairošanu, jānovēl jaunveidoto novadu pašvaldību deputātiem. Šiem cilvēkiem vajadzīga liela drosme, lai tik grūtā finansiālajā situācijā vēlētājiem solītu ekonomisko uzplaukumu un jaunas darba vietas.
