Manuprāt, katra cilvēka sejā redzama viņa dzīve. Ieraugot veikalā Rūtu, nevilšus nodomāju — tāds laikam izskatās laimīgs cilvēks, un nebiju kļūdījusies.
— Jau piecus gadus manas mājas ir kaimiņrajonā, — stāsta bijusī skolasbiedrene. — Šodien manai krustmātei ir dzimšanas diena, viņa jau gan mīt aizsaules dārzos, aizbraucām abi ar vīru uz kapiem nolikt puķes. Vilnis ir mans otrais vīrs. Mans klasesbiedrs. Dzīve reizēm izspēlē dažādus jokus. Skolas laikā viens otru pat neievērojām. Satikāmies pēc 30 gadiem skolas salidojumā. Viņš bija atraitnis ar diviem bērniem, es arī palikusi viena. Toreiz mums it kā atvērās acis, un mēs ieraudzījām viens otru. Vēlāk bieži pārrunājām, kā tas varēja gadīties, ka iepriekš viens otru pat nepamanījām. Laikam jau visām lietām jānotiek īstajā laikā. Nu esam kupla ģimene. Man jau ir vairāki mazbērni. Arī bērniem pagaidām dzīvē īpašu problēmu nav. Esam uzcēluši māju ļoti skaistā vietā. Tuvumā — mežs, upe. Esmu iekopusi skaistas puķudobes. Strādāju algotu darbu, bet brīvajā laikā varu nodoties savam vaļaspriekam — gleznošanai. Taču pirms tam mani vajāja neveiksmes, tāpēc tagad arī strādāju kaimiņrajonā. Ir teiciens: “Pravietis savā zemē netiek atzīts!”. Varbūt to var teikt arī par mani. Jā, es varēju tiesāties ar priekšniekiem, liela varbūtība, ka es uzvarētu prāvā, bet tomēr nolēmu netērēt enerģiju taisnības pierādīšanai. Diemžēl tā dzīvē bieži notiek, ka ne vienmēr uzvar patiesība un godīgums. Man bija ļoti sāpīgi aiziet no darba, bet tajā pašā laikā arī viegli — es visu darīju no sirds un man nebija nepabeigta darba izjūtas. Var jau būt, ka šīs neveiksmes bija vajadzīgas tāpēc, lai pievilinātu to gaišo, kas man tagad ir. Ļaunu prātu ne uz vienu neturu, baudu skaisto pavasari.