Francijā, kas faktiski izgudrojusi modernas revolūcijas un kur ielu protesti sen kalpojuši par efektīvu varasiestāžu ietekmēšanas instrumentu, arvien vairāk vērojamas satraucošas zīmes, kas vienam no bijušajiem premjerministriem likušas izteikt brīdinājumu, ka arī šobrīd valstij draud revolūcija.
Pēdējo nedēļu laikā saniknotie strādājošie vairākkārt uzņēmumu vadītājus sagrābuši par ķīlniekiem vai nomētājuši ar olām, izdemolējuši sabiedriskās ēkas un iesaistījušies sociālajos nemieros, kas iedragājuši virkni iepriekšējo valdību.
“Francijā pastāv revolūcijas risks,” nesen paziņoja bijušais premjerministrs Dominiks de Vilepēns, kura paša vadītā valdība saņēma nāvējošu triecienu pēc 2005.gada priekšpilsētu grautiņiem un nākamajā gadā sekojošiem plašajiem ielu protestiem, kurus izsauca nepopulārais likums par jauniešu nodarbinātību.
Taču cik nopietni ir draudi, ka tautas neapmierinātība ar ekonomiskās krīzes radītajām sekām eirozonas otrajā lielākajā ekonomikā pāraugs nopietnā sociālā sprādzienā?
“Šobrīd Francijā mēs līdz tam neesam nonākuši,” uzskata Parīzes Politisko pētījumu institūta nodarbinātības un sociālo attiecību speciālists Gijs Grū. “Teikšu pat vairāk. Situācija šobrīd ir mazāk vardarbīga, nekā tas bija pavisam nesen. Astoņdesmitajos gados tērauda [ražošanas] sektorā mēs pieredzējām sadursmes ar strādniekiem, kas bija daudz vardarbīgākas nekā šīs.”
Varētu teikt, ka ekonomiskā krīze un tās ikdienas stāsti par korporāciju alkatību, bezatbildīgajām bankām, rūpnīcu slēgšanu un grūtībās nonākušajām mājsaimniecībām tikai pamodinājuši francūžu latento aizdomīgumu pret “ultraliberālo” neregulēto brīvo tirgu.
Pastāvīgā atmiņā esot iepriekšējo gadu strādājošo protestiem un 2005.gada vardarbīgajiem grautiņiem lielpilsētu nabadzīgajās priekšpilsētās, daudzās dramatiskās protesta akcijas, protams, piesaistījušas mediju uzmanību, dodot vielu arī kliedzošiem preses virsrakstiem.
Šonedēļ televīzijas skatītāji varēja vērot dramatiskas ainas, Vācijas riepu ražotāja “Continental” Francijas filiāles strādniekiem dauzot logus un ražošanas iekārtas Klēro rūpnīcā, kuru uzņēmums ieplānojis slēgt, kā arī demolējot valdības ēkas netālu esošajā Kompjeņā.
Tikmēr visā valstī neapmierinātie strādnieki birojos ieslodzījuši nu jau krietni vairāk nekā desmit uzņēmumu vadītājus, no kuriem daži gūstā noturēti ilgāk nekā 40 stundas.
