— Es šajās brīvdienās esmu vairāk nogurusi nekā darbā, — smejot saka Vija. — Bet par grūtiem laikiem īpaši nevaru sūdzēties, jo man un vīram ir darbs.
Sestdien mūsu darba kolektīvs iesaistījās Lielajā talkā. Sakopām tuvējo apkārtni. Rodas iespaids, ka dzīvojam pēc principa: ”Mēslosim apkārtni, cik vien jaudas, lai katru gadu talkā varam savākt arvien vairāk maisu ar atkritumiem. Sabrūkot sociālismam, ņirgājāmies par aprīļa talkām, bet redz nu! Ne jau viss ir atmetams. Manuprāt, atkritumu daudzums gan katru gadu tikai pieaug. Sestdienas vakarā bijām mācīcas jubilejas svinībās. Bija diezgan garlaicīgi. Visi tik sēž, ēd un dzer. Viena šaušanas atrakcija ārā gan bija, bet es tajā nepiedalījos, jo bija auksts, un man par šaušanu vēl no skolas laikiem nepatīkamas atmiņas. Spriežot pēc klātajiem galdiem, nekādas krīzes nav. Bija gan salātu, gan gaļas daudzveidība. Galdi vai lūza no pārpilnības. Svinību nobeigumā jubilārei par godu bija arī uguņošana. Svētdien aizbraucām pie mātes. Agrāk uz Vietalvas pusi bieži un ērti varēja aizbraukt, bet tagad kursē tikai viens autobuss. Ja nav savas mašīnas, lauciniekiem jādzīvo kā džungļos. Ipaši grūti ir vecajiem cilvēkiem. Mēs parasti mātei vedam pārtiku. Viņai tuvumā ir tikai viens veikals, bet tur viss ir dārgs un arī preču izvēle maza. Jāpērk tas, kas ir. Par veselības aprūpi vispār nav ko runāt — tuvējais feldšerpunkts ir sešu kilometru attālumā. Kolēģes māte arī dzīvo laukos. Ģimenes ārste ieteica ārstēties slimnīcā, bet viņa neparko — nevarot atļauties par 12 latiem diennaktī gulēt slimnīcā. Tā tie vecie cilvēki pēdējiem spēkiem turas pie savām mājām. Neprot sevi pažēlot.
