Latvijā 1926. gada 31. oktobrī tika aizsākta Starptautiskās taupības dienas svinēšana, ko rosināja Milānas Starptautiskais taupības institūts. Jau pēc dažiem gadiem arī Latvija sajuta Pasaules ekonomiskās krīzes jeb, kā to vēlāk nosauca, Lielās depresijas ietekmi, un tāpēc 1930.gadā galvenā Taupības dienas problemātika bija dzīvošana pāri saviem līdzekļiem uz kredītu rēķina. “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” par to raksta: “Liels ļaunums ir dzīvošana uz parāda, kas tagad ir ļoti izplatījusies un kas gremdē pilsoņu un tautas labklājību.” Laikraksts norāda, ka manāmas arī pozitīvas tendences — tiek masveidā izdotas brošūras par taupību un sāk pieaugt noguldījumu apjomi, tomēr lielākie taupītāji esot vecāka gadagājuma cilvēki, kamēr jaunieši dzīvo izšķērdīgi.
Sārms, tauki un veca zeķeTiešām, taupības padomu grāmatu, brošūru un rakstu izdošana aktivizējās gan ekonomiskās krīzes laikā 30. gadu pašā sākumā, gan Otrā pasaules kara sākumā. Dažādu padomu taupībai un racionālai saimniekošanai netrūka arī tālaika periodiskajā presē.Piemēram, 1939. gadā žurnāls “Atpūta” konsultē savus lasītājus par ziepju vārīšanu mājas apstākļos. Vārot ziepes pašam, var droši izmantot arī “sasmakušus un bojātus taukus” un katlā mest arī sveču galiņus — smaku var nomākt ar smaržvielām. Katls gan nedrīkst būt ne alumīnija, ne cinkots, jo sārms, kas būs jāpievieno ziepju gatavošanā, to saēdīs. Ziepes jāvāra apmēram stundu, sārmu pievienojot “uz aci” un regulāri apmaisot. Lai pagatavotu abrazīvas ziepes (mūsdienu skrubja priekšteci), “Atpūta” iesaka katlā iebērt arī nedaudz smalku smilšu. Savukārt jau 50. gadu padomju mājsaimniecības brošūra iesaka vēl kādu lietu — ziepju gabali, kas kļuvuši pārāk mazi, lai tos izmantotu roku mazgāšanai, jāsamet iekšā zeķē vai zeķbiksēs (arī var būt vairs ne sevišķi derīgas), jāaizsien un jāizmanto kā sūklis mazgājoties. Var arī priekšautuSavukārt tas, ko darīt ar vecām adītām jakām, bija skaidrs katrai sevi cienošai saimniecei — tās jāizārda, dzija jāizmazgā vājā ziepjūdenī un jānoada no tās kaut kas jauns (divas vecas jakas — viena jauna). Sarežģītāk ir ar novalkātu vīriešu kreklu pārtaisīšanu, taču iespēju ir daudz. Žurnāls “Mana Māja” skaidro, ka no krekla, kam no stīvināšanas cietusi priekšpuse un aproces, iznāk lieliskas sieviešu apakšbikses. Jāveic tikai dažas vienkāršas operācijas — jāsašuj kopā pretējās sānu vīles, jānošuj jostiņa un jāiever gumija. Ja krekls ir krāsaināks un šuvēja — prasmīgāka, no tā var iznākt arī glīts priekšauts.Teju bezgalīgas taupīšanas iespējas ir virtuvē. Piemēram, kā atgādina 1944. gada “Mana Māja”, mizojot jēlus kartupeļus, atkritumos iznāk izmest pārāk daudz derīgā. Tāpēc labāk ir vārīt kartupeļus ar visu mundieri un tos mizot pirms ēšanas. Dažādas saknes un garšvielas, kas domātas garšas pastiprināšanai, jāsagriež iespējami sīki, tad to vajadzēs mazāk. Ūdeni, kurā vārīti dārzeņi, nekādā gadījumā nedrīkst liet ārā — tas ir jāizmanto mērču pagatavošanai. Savukārt, lai izvairītos no pārpalikumiem šķīvī, ko it bieži sagādā bērni, ēdiens jāliek mazās porcijās, bet neapēstais jāpārtaisa jaunos ēdienos.Kas santīmu nekrājTaču arī Lielās depresijas laikā Latvijā nerunāja tikai par taupību vien, populāras bija arī dažādas padomu grāmatas par to, kā kļūt bagātam. Viena šāda 1929. gadā izdota brošūra “Ceļi, kas ved pie turības” vēsta trīs zelta likumus: dzīvot savu ienākumu robežās, uzkrāt nebaltām dienām un taupīt arī sīkumos, netērējot naudu nevajadzīgām lietām, lai cik lētas tās būtu, jo no “sīkām summām, kurām ikdienišķā dzīvē sevišķas nozīmes nav, ar laiku sastādās lieli kapitāli”.
