Saruna ar Guntu notika pirms nedēļas — Zaļajā ceturtdienā. Jau nākamajā dienā viņa devās uz Angliju.
— Es mājās ierados uz desmit dienām, lai nosvinētu savu jubileju. Šogad man tā bija apaļa, tāpēc atzīmēju kuplākā pulkā kā parasti, — stāsta Gunta. — Kārtējo reizi apjautu, ka man ir vislabākie draugi pasaulē. Žēl, bet jau rīt braukšu prom.
Jau septīto gadu kādā ģimenē pieskatu divus bērnus. Šajos gados esmu kļuvusi par viņu ģimenes locekli. Taču ne brīdi neesmu domājusi palikt Anglijā pavisam. Vairākkārt esmu nolēmusi vairs uz turieni nebraukt, bet tomēr jūtu, ka vēl nav īstais laiks atgriezties pavisam. Par Anglijā nopelnīto naudu esmu atguvusi un iekārtojusi māju.
Dzīvojot svešumā, ir iespēja salīdzināt izglītības sistēmu Latvijā un Anglijā. Manuprāt, Latvijā tā ir stingrāka un labāka. Angļu bērniem nekas nav uzspiests — ja kas nepatīk, viņi to var nedarīt. Esot Anglijā, esmu arī sapratusi, kāpēc mēs pasaulē esam slaveni kā dziedātājtauta. Anglijā, piemēram, nav mūzikas skolotāju un bērnu mūzikas skolu. Viņi neprot novērtēt mūzikas nozīmi cilvēka dzīvē.
Anglijā esmu iepazinusies ar vietējiem latviešiem. Šogad mani palūdza Koventrī pilsētā, kurā ir latviešu centrs “Mūsmājas”, vadīt Jāņudienas pasākumu. Tāpēc jo īpaši priecājos par dzimšanas dienas dāvanu — tautastērpu. Tālumā esot, tautastērpam ir daudz lielāka nozīme latviskas vides radīšanai. Iespējams, šogad man būs divēji vasaras Saulgriežu svētki — 20. jūnijā Jāņus svinēšu Koventrī, bet 23. jūnijā ceru līgot Latvijā.
