Vietalvietei Maijai Zdanovskai Lieldienas ir īpaši svētki. Ciemos atbrauc meitas ar ģimenēm, lai pabūtu kopā, krāsotu olas un priecātos par pavasari.
— Lieldienas mūsu ģimenē ir īpaši svētki. Tie parasti ir pilni prieka un jauku kopīgu izdarību, — saka Zdanovskas kundze. — Nevarētu teikt, ka Lieldienas svinam pēc latviešu folkloras tradīcijām. Parasti šajā laikā pavasara saulgrieži jau ir pagājuši, un līdz ar to senajiem rituāliem bieži vien zūd jēga.
Manām meitām jau pašām ir savas ģimenes. Viena dzīvo Rīgā, otra — Skrīveros. Ir arī mazbērni. Mēs ar vīru ļoti priecājamies, kad visi sabrauc mūsu mājās. Pirms svētkiem cenšos izveidot arī kādu piemērotu dekoru. Man patīk apgleznot pudeles. Lieldienā, tās var apgleznot, izmantojot olu vai zaķu motīvus, pielīmēt spalviņas. Arī tas palīdz radīt īpašo svētku atmosfēru.
Kad visi sabraukuši, krāsojam olas. Visbiežāk sīpolu mizās. No rīsiem, putraimiem, istabas puķu lapām veidojam rakstus, bet sīpolu mizas paveic pārējo. Nekad nevar zināt, kāda būs krāsa — no gaiši dzeltenas līdz tumši brūnai. Kad olas izvārītas, izcīnām olu “kaujas”. Vīrs stāstīja, ka savlaik viņa vectēvam bijusi koka ola. Tā izskatījusies gluži kā īsta. Tolaik cilvēki daudz biežāk gāja ciemos viens pie otra. Tagad to aizstāj sarakste internetā, taču tā tomēr nespēj pilnībā aizstāt tikšanos klātienē.
Protams, Lieldienām piedien arī šūpošanās. Mājās ir nelielas šūpoles, bet, ja ir labs laiks, braucam uz “Mailēm”. Tur ir lielās šūpoles un pavisam cita šūpošanās.
Tie, kuri vēlas, dodas uz dievkalpojumu Vietalvas baznīcā, taču tas nav obligāti. Ir jāizjūt nepieciešamība, un tikai tad ir nozīme iet klausīties mācītāja teikto.
