Dažkārt dzīvē notiek brīnumi, kurus grūti izskaidrot. Puspajokam, pusnopietni tā gadījās arī Agrim. To, ka viņam ir dziedinātāja spējas, mājinieki jau bija pamanījuši. Ja kādam kas sāpēja, viņi sauca palīgā Agri.
Reiz viņš aizbrauca uz Rīgu viesos pie attāla radinieka. Tā kā sen nebija tikušies, kārtīgi paēda un kārtīgi padzēra. Tad saimniece sāka žēloties, ka viņi esot kā noburti — kopš ienākuši jaunajā dzīvoklī, neveiksmes vajājot vienā laidā. Bet dzīvoklis kā konfekte — eiroremonts, viss spīd un laistās. Lai nelaimes atvairītu, saukuši pat dziedniekus palīgā — viens no viņiem piegājis pie mājas un teicis, ka jūtot briesmīgu lāstu, tāpēc pat iekšā nav gājis. Savukārt otra dziedniece, attāla radiniece, kurai savulaik piederējis zīlēšanas salons, teikusi, ka nelaimes sakne esot virtuvē, bet viņa to nevarot iznīdēt. Ir ticējums: kas atrod lāstu, tam tas iekrīt “acīs”. Dziedniecei, toreiz izejot no mājas, acī iedūries koka zars — lai glābtu redzi, bijusi nepieciešama operācija. Gadījums vai sakritība?!Tad Agris, būdams krietnā kunga dūšā, puspajokam izstiepis roku un norādījis: “Vaina ir šeit!” Pret kādu vietu virtuves sienā viņam plauksta kļuvusi karsta… Viņš pats gan to nopietni neuztvēra, bet toties radi…
Liels bija Agra izbrīns, kad pēc kāda laika pie viņa ieradās radinieks ar pudeli šampanieša un konfekšu kasti. Izrādās radi Agra norādītajā vietā izjaukuši sienu un šahtā ieraudzījuši polietilēna maisiņu, kurā bija ievīstīti putnu kauli, lielas zivju asakas, sakaltēts zāļu saišķis, pārsiets ar dziedziņu, spalvas — tā teikt, buršanas piederumi. Pēc tam dzīve nokārtojusies, slimības mitējušās un nelaimes vairs nevajājušas.
