Aizkraukliete Antra Ķimene un viņas māsa Zane ir šīgada neprofesionālo dziedātāju konkursa “Klusie ūdeņi” uzvarētājas. Sarunā ar “Staburagu” Antra stāsta par savu dzīvi un saistību ar mūziku.
Antra Ķimene dzimusi Bebru pagastā triju bērnu ģimenē. Par mūziku viņa sāka interesēties jau no bērnu dienām. Antras māte ir profesionāla mūziķe, diriģente, un laikam jau tāpēc mūzika viņai ir tik tuva. Tagad Antra strādā Aizkraukles rajona bērnunamā — patversmē “Dzeguzīte” par mūzikas skolotāju un muzicē dažādos pasākumos.Vispirms dzied, pēc tam runā— Vai muzicējat jau kopš bērnības?— Mana māte Modra Šuriņa visu laiku ir aktīvi darbojusies kultūras dzīvē — vadīja korus, ansambļus, un tēvs viņu ļoti atbalstīja. Jau no mazotnes mēs ar māsām vienmēr un visur bijām līdzi. Māte mēdza stāstīt, ka es agrāk sāku dziedāt nekā runāt. Dziesmas dungoju, pat šļupstēdama. Pirmajās trijās klasēs mācījos Bebru pamatskolā, pēc tam mācības turpināju Aizkraukles 2. vidusskolā. Vecāki pamanīja manas muzikālās dotības un nolēma pieteikt Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā. Tur apguvu kokles spēli. Spēlēju koncertos, braucu uz dažādām padomju republikas valstīm. Tolaik koklētājas spēlēja izcili un mūsu ansamblis guva ļoti labus panākumus. Mainās laiki, mainās balles— Ko darījāt pēc skolas absolvēšanas?— Pēc vidusskolas un mūzikas skolas beigšanas gribēju mācīties Cēsīs, bet māte mani nelaida, un es pat nezinu, kāpēc. Iespējams, lai nepalaižos, jo tolaik visi “trakie” bohēmisti nāca no Cēsu mūzikas vidusskolas. Tāpēc sāku spēlēt kādā grupā. Tolaik obligātas bija tā sauktās tarifikācijas skates. Pārsvarā muzicējām ballēs Iršos. Tās tiešām bija augstā līmenī, un cilvēki labprāt uz tām brauca no dažādām vietām. Kad nāca Atmodas laiks, dziedājām “Čikāgas piecīšu” un arī Ievas Akurateres repertuāra dziesmas. Ja balle sākās ap desmitiem vakarā, tad ap pulksten 4 rītā viena pati spēlēju ģitāru, un pie lirisko melodiju pavadījumā dejoja ballē palikušie pārīši. Visiem ļoti patika, un ballēs valdīja patīkama gaisotne. — Vai balles gadu gaitā ir mainījušās?— Mūsdienās tās vairs nav tādas kā senāk. Tagad ballēs notiek dažādas nekārtības. Jaunie vairs nemāk atpūsties, un vecāka gadagājuma cilvēki tieši tāpēc tās arī neapmeklē. Ne mūzika, ne atmosfēra vairs nav tāda, kādā viņi bija raduši priecāties un dejot. Savulaik puišiem radās konflikti meiteņu dēļ, bet tagad tie notiek pat tad, ja uz kādu šķībi paskatās vai arī pavisam bez iemesla.Atgriežas Aizkrauklē— Vai vēlāk mācības turpinājāt?— Iestājos Liepājas pedagoģiskajā institūtā, kur apguvu pirmo triju klašu mācību metodiku. Drīzumā apprecējos un pārcēlos uz dzīvi Valmieras rajona Sēļu pagastā. Augstskolu nepabeidzu, jo uz Liepāju bija ļoti grūti izbraukāt. Tagad to nožēloju, jo tolaik studijas bija bez maksas, taču tagad — maksā milzu summas. Bet tāda ir dzīve, laikam jau nebija lemts. Dzīvojot Sēļos, septiņus gadus nostrādāju Sēļu pagasta pamatskolā. Vēlāk sākās juku laiki un privatizācija, visu sāka likvidēt, arī skolu. Mums bija liela saimniecība, bērni jau paaugušies, bet nolēmām dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, tāpēc pārcēlāmies uz Aizkraukli.— Un Aizkrauklē bija labāk?— Sākumā bija grūti. Kādu brīdi strādāju lauku darbus, pēc tam par pārdevēju, bet vēlāk par bārmeni. Šis darbs sievietei ir ļoti smags, bet ar stipriem nerviem, gudru prātu un humora izjūtu to var paveikt. Kad biju bārmene, strādājām trīs sievietes. Saka: tur, kur ir sievietes, tur arī intrigas, bet ne šajā gadījumā. Mēs bijām vienota komanda, viena uz otru varējām paļauties. Bārmenēm vienmēr ir jābūt smaidošām un laipnām, pat tad, kad tā nejūties.Arī bēru muzikante— Vai atsākāt arī muzicēt?— Lai kā gāja, bet kokles un ģitāras spēle man vienmēr ir bijusi sirdī, un es jutu, ka vajag sākt darīt to, ko patiesi vēlos un kas man sagādā prieku. Saņēmos, izveidoju dziesmu programmu un piedāvāju savus mūzikas pakalpojumus citiem. Spēlēju gan dažādos sarīkojumos, gan bērēs. Interesanti, ka tos, kurus kādreiz apkalpoju, strādājot par bārmeni, esmu satikusi viņu piederīgo bērēs, kad spēlēju. Un viņu attieksme bija pavisam citāda. Cilvēks jau var būt visāds, bet viņa īsto būtību noslēpt nevar, jo tieši šādos mirkļos viņi sevi patiesi atklāj. Sapratu, ka vēlos strādāt ar bērniem, un sāku strādāt par mūzikas skolotāju.— Teicāt, ka spēlējat arī bērēs. Vai emocionāli tas nav grūti?— Daudzi jautā, kā es varu spēlēt bērēs un pēc tam mierīgi doties mājās. Domāju, ka tā jau ir profesionalitāte. Reizēm ir ļoti grūti, bet ar to ir jāsarod un sevi jāpārvar. Es spēlēju tam, kurš ir aizgājis, bet mani novērtē tie, kas paliek. Jāspēlē kvalitatīvi, tāpēc es pret to izturos ar lielu pietāti. Grūti ir tad, ja cilvēks nav miris dabīgā nāvē vai arī vecāki zaudējuši bērnus, bet es necenšos skumjas laist savā sirdī, jo no tā ciestu mana ģimene. — Kāds ir darbs ar bērnunama bērniem?— Kad Aizkraukles rajona bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” direktore Inga Ķieģele man piedāvāja vadīt mūzikas pulciņu, sākumā nedevu atbildi, bet vēlāk padomāju un piekritu. Daudzi uzskata, ka šiem bērniem ir lielas problēmas, un necenšas viņus pieņemt, bet tas, ka viņi nāk no cita sociālā slāņa, nebūt nenozīmē, ka viņi ir sliktāki. Es aizbraucu, pamēģināju, un viss ir ļoti labi. Mācu četras bērnu grupiņas, no triju līdz 18 gadu vecumam. Nu jau kopš septembra “Dzeguzītes” bērniem mācu mūziku, un viņi ir ļoti apmierināti.Atkal studente— Vai bērniem mācāt tikai mūziku?— Mūzikas stundā mēs arī runājam. Šiem bērniem un jauniešiem ir svarīgi aprunāties un būt uzklausītiem. Lai arī viņi dzīvo civilizēti, tomēr daudzas lietas viņi nemaz nezina un neizprot. Visinteresantāk ir strādāt ar mazajiem bērniem, viņi ir sirsnīgi un mīļi. Man dzied visi bērniņi, nevienam nesaku, ka nav balstiņas, jo tā būtu šķirošana, kā tas notiek koros. Ne velti ir teiciens: ja kādam kaut kas ir atņemts, viņam kaut kas ir arī dots.Pirms neilga laika iestājos arī Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”. — Kāpēc tomēr nolēmāt studēt?— Pirms studiju sākšanas domāju: kā es tādos gados iešu mācīties? Bet redzēju, ka tur studē arī vecākas sievietes un man nav par ko uztraukties. Jūnijā būšu beigusi pirmo kursu. Sociālā joma vēl nav īsti attīstīta, tieši tāpēc nolēmu iestāties augstskolā, jo sociālajā sfērā drīzumā speciālistu trūks. Vairāk gribētu strādāt ar pieaugušiem cilvēkiem, kaut vai ar vecajiem ļaudīm, ne tikai tāpēc, ka viņiem klājas grūti, bet tādēļ, ka, manuprāt, es viņiem varētu palīdzēt vairāk nekā bērniem.Enerģiju rod apkārtējos— Kur rodat spēku darboties?— Mani ļoti uzlādē apkārtējie cilvēki, tieši no viņiem smeļos enerģiju. Kad mācījos skolā, bija skolotāji, kuri ļoti ātri aizsvilās, un no tā cieta gan paši, gan arī bērni. Es apņēmos, ka tā nu gan nekad nerīkošos, jo ar tādu attieksmi neko nevar panākt. Manuprāt, ir jābūt mierīgai un saprotošai, jo tā var pasaudzēt vismaz sevi pašu.Kopā ar māti un māsu— Jūs uzvarējāt konkursā “Klusie ūdeņi”. Kāpēc nolēmāt tajā piedalīties?— Šajā konkursā dziedāju jau ceturto reizi. Šoreiz ar jaunāko māsu Zani. Kopā jau agrāk bijām dziedājušas. Piedalīties konkursā ierosināja tieši viņa. Toreiz “Cīņas klubā” izskanēja Gintas Ēķes dziesma “Pārvērt bēdas brīnumā”. Mums jau bija padomā kāda dziesma, bet tad Zane iedeva man noklausīties šo. Es to nebiju dzirdējusi, un man tā likās sarežģīta, taču ļoti iepatikās. Kad dziedājām, ne mirkli nedomājām, ka uzvarēsim, bet, kad to paziņoja, bijām ļoti priecīgas un pārsteigtas. Manuprāt, šogad konkursa dalībniekiem salīdzinājumā ar pagājušo gadu bija labāks dziedāšanas līmenis.— Jūsu māte ir diriģente. Vai strādājat arī kopā?— Pirms gada sāku spēlēt pavadījumu mammas vadītajam senioru ansamblim “Atbalss”. Koncertu sniedzām arī Vācijā. Lielākā daļa no kundzēm, kuras dzied ansamblī, tur bija pirmo reizi. Skumji apzināties, ka viņas nekad nevarēs dzīvot kā vācietes. Vecajiem cilvēkiem piemīt tik liels dzīvesprieks un enerģija, kādas nav pat mums, jaunajiem. Arī krīzes laikā viņi nečīkst par dzīvi, bet mēģina dzīvot tālāk, lai arī kādas grūtības būtu.Latvietis latvietim labākais ēdiens— Tagad visi par visu sūdzas, bet jūsu sejā vienmēr ir smaids. Kā jums tas izdodas?— Saka, ka no sliktā rodas arī labais un ka krīze vienmēr noved pie kaut kā laba, pie tā arī turos. Mēdz teikt, ka latvietim otrs latvietis ir labākais ēdiens, tā jau arī ir. Krieviem tā nekad nebūs, jo viņiem ir cita mentalitāte. Piemēram, krīzes laikā mēs nevis sasparojamies, lai otram palīdzētu izķepuroties, bet gan darām visu, lai viņam klātos vēl sliktāk, bet tā nedrīkst.Katram dzīvē ir grūtības, bet vienmēr ir risinājums, tikai jācīnās un jādara. Es vienmēr cenšos būt labā noskaņojumā. Nekad nevajag iet nokārtu galvu, tieši otrādi. Ierasts, ka padomju laikā mūs bikstīja un norādīja, kas jādara, bet tagad tā nav. Visiem cilvēkiem ir vienādas iespējas, tikai katram pašam ir jāmāk tās saskatīt un izmantot. Neviens neko rokās neieliks. Var nedarīt neko, bet var darīt ar visu sirdi un dvēseli.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS:Antra Ķimene.DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:1969. gada 11. aprīlis, Bebri.IZGLĪTĪBA:vidējā, studē Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”.DZĪVESVIETA:Aizkraukles pagasts.NODARBOŠANĀS:Aizkraukles rajona bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” mūzikas skolotāja.ĢIMENE:precējusies, vīrs Dzintars, bērni Sigita un Rūdolfs.VAĻASPRIEKS:mūzika.HOROSKOPA ZĪME:Auns.
Citi par Antru ĶimeniInga Ķieģele, Aizkraukles rajona bērnunama — patversmes “Dzeguzīte” direktore:— Antra ir ļoti saprotoša un atsaucīga, jauks un pozitīvs cilvēks. Bērni viņu vienmēr gaida un labprāt kopīgi darbojas. Liekas, viņu neskar ikdienas problēmas, jo caur dzīvi viņa vienmēr cenšas iet ar smaidu sejā.
