Nacionālā ziņu aģentūra LETA, tās 90 gadu jubilejā realizē unikālu projektu “Latvija pēc 90. Vietas. Cilvēki. Notikumi.” Projekta laikā tika apzinātas Latvijas pilsētas un ainavas, kas attēlotas Ervīna Volfeiļa gleznotajās un LETA gandrīz pirms 90 gadiem izdotajās mākslas atklātnēs. Tagadējā Aizkraukles rajona teritorijā šis gleznotājs ir iemūžinājis unikālo Staburaga klinti. Par to arī šis stāsts, jo laikraksts “Staburags” arī piedalās šajā projektā.
Teiksmainā klints pagātnē un šodien
Viena no Latvijas skaistākajām vietām, kas apdziedāta dziesmās un par kuru vēsta teikas, reiz bija Staburaga klints Daugavas kreisajā krastā. Staburagu 1965. gada jūlijā, ceļot Pļaviņu HES, appludināja. Tomēr tautas atmiņā Staburags dzīvo arī atklātnēs, fotogrāfijās, gleznās… Tagad pie rakstnieku Māras Svīres un Vladimira Kaijaka mājām “Staburagi” vienīgi akmens ar krusta zīmi norāda vietu, kur ūdens apskalo appludināto Staburagu.
Ap desmit tūkstošu gaduPar Staburaga klints veidošanos ir daudz pētījumu. Secināts, ka tā ir saldūdens kaļķiežu klints. Tās augstums sasniedza 18,5 metrus, un to veidoja no krasta izplūstošie avoti, kas, izgulsnējoties kalcītam un augiem, galvenokārt sūnām pārkaļķojoties, gadu gaitā pārtapa par avotkaļķu izcilni — klinti. Tā veidojusies apmēram desmit tūkstošu gadu laikā.Par Staburagu vēsta arī teikas un leģendas, saistītas ar mīlestību. Kāds puisis no Daugavas otrā krasta vakaros laivā braucis pāri upei, lai satiktos ar savu iemīļoto. Kādā vakarā sākusies vētra, laiva apgāzusies, un jauneklis noslīcis. Viņa iemīļotā, krastā stāvot, to redzējusi un sākusi raudāt. Meitene raudājusi, līdz pārvērtusies par klinti ar daudziem avotiņiem, kas kā asaras ietecējuši Daugavā.Ļaudis zina arī nostāstu par daiļu meiteni, kura reizi simt gados parādoties Staburaga tuvumā. Cilvēkiem, kuri jaunavu satiekot, viņa dāvinot zeltu.Bez sirds nav priekaRakstniece Māra Svīre par Staburagu zina pavisam neparastu teiku. ”Vieni dzied: “Kam raudi tu, ak, daiļā Staburadze?”. Otri saka: “Staburags”. Trešie: “Ak, tas taču viens un tas pats.” Taču Andrejs Pumpurs “Lāčplēsī” raksta, ka Staburadzei ir grūti ar mūžam klusējošo Staburagu. Tātad — abi. Staburadzei gliemežvāku pils Daugavas dzelmē, Staburagam — mūžīgās asaras Daugavas krastā. Ir teika, kas visu izskaidro. Staburags reiz nelaimē izsaucies: “Kaut man nebūtu sirds!”. Un viņa sirdi paņēmis Daugavas Ūdensvecis. No tā laika viss dzīvē mainījies, un Staburags kļuvis par karali bez sirds. Tauta gribējusi viņam atriebties par ļaunajiem darbiem, bēgot karalis ielēcis laivā, lai glābtos Daugavas otrā krastā, bet arī tur bijuši saniknoti ļaudis. Daugavas vidū Ūdensvecis karalim sirdi atdevis, un viņš, saprazdams, cik daudz nelaimju radījis, sācis rūgti raudāt. Vajātāji, pienākot tuvāk, viņa vietā ieraudzījuši baltu klinti, pār kuru kā asaras lijis ūdens.”Latvijas simbolsStaburaga klintij tautas atmiņā ir trejāda nozīme: klints avota ūdens bijis ārstniecisks, jo sēļu karavīri pirms došanās kaujā avotā apmazgājuši ieročus, bet pēc kaujas — brūces un ievainojumus, jo tā varējuši sevi dziedināt. Staburags vienmēr simbolizējis latviešu dziesmoto garu, jo netālu no Staburaga bija Vīgantes parka estrāde, kur notika Dziesmu svētki. Reizē ar Staburagu Daugavas dzelmē pazuda arī šī estrāde. Nu parka atlikušajā daļā staburadzieši uzcēluši jaunu estrādi. Lai arī Staburags dus dzelmē, tas tomēr ir viens no Latvijas simboliem — tas vēsta par tautas cerībām un ciešanām.— Staburags nav miris, tas dzīvo citā kvalitātē. Mums jādara tā, lai stāsts par Staburagu nebūtu biedējošs, drūms un asarains, bet gan lai tam būtu mūsdienīga, gaiša izpausme, — saka rakstniece Māra Svīre.Upe tuvojas mājām“Staburagu” mājās 1977. gadā sāka dzīvot rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. Dažus metrus aiz mājas Daugavā pamazām drūp Staburaga klints. Arī upe mājai tuvojas arvien vairāk, jo notiek krasta erozija, kura jāaptur ar īpašiem stiprinājumiem. Tas būtu jādara akciju sabiedrībai “Latvenergo”, taču staburadziešu lūgumam krastu sakārtot līdz šim nav bijis atsaucības. Un upe pēc Staburaga appludināšanas mājām pietuvojusies jau apmēram par 15 metriem.Zemūdens arheologi Voldemāra Raina vadībā 1998. gadā ienira 27 metru dziļumā līdz pašai Staburaga pakājei un daļu klints nofilmēja. Toreiz Staburagu klāja dūņas un gliemežvāki. Klints pamazām drūp. Vēsture īpašā istabāTaisnība Mārai Svīrei — Staburags dzīvo savu dzīvi. Rakstnieku mājās Staburagam iekārtota viena istaba, kurā klints redzama fotoattēlos, gleznās, zīmējumos, grāmatās un skatu kartītēs. 2003. gada maijā pļaviņā netālu no mājām un klints atklāta piemiņas zīme “Dieva auss”. Tā kļuvusi par interesantu kultūras pieminekli daudziem ekskursantiem un pašiem staburadziešiem, kuri to kopj. Īpaši daudz darījis liliju selekcionārs Jānis Vasarietis, kurš pie “Dieva auss” veido savu dienliliju kompozīciju saules formā. Turpat ir ozolu birzs, kur kociņus stādījuši Latvijas Valsts prezidenti Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe — Freiberga un Valdis Zatlers. Par to visvairāk rūpējas rakstnieki un viņu draugi.Izveidojušās jaunas tradīcijas. Piemēram, Aizkraukles vīru koris “Staburags”, atklājot jaunu sezonu, pirmajā mēģinājumā ierodas “Staburagos” un Daugavas krastā, pie nogremdētās klints, dzied kā koncertā. Taču šo vietu katru gadu arvien vairāk ieciena ekskursanti no malu malām. Un tad Mārai Svīrei un Vladimiram Kaijakam visi darbi jānoliek malā un jākļūst par gidiem, lai stāstītu par Staburagu.Vienmēr kā uz skatuves— Dzīvošana pie Staburaga klints ir kā uz skatuves. Mums vienmēr jābūt gataviem, ka pa mūsu īpašumu — dārzu vai pagalmu — pastaigāsies sveši cilvēki vai iebrauks pat kāds auto. Pagasta pašvaldība gan ierīkoja autostāvvietu, taču ne visi to izmanto. Gadās, ka pat skatās pa logu, vai kāds ir istabās. Kāda kundze reiz sacīja, ka gribējusi redzēt, vai muzejs ir atvērts, — teic rakstnieks.— Pārsvarā ekskursanti ir kulturāli, taču reiz kāds vīrietis iebrauca gandrīz vai mājās, atvēra auto logu un jautāja: “Kur te ir Staburags?”. Gadās, ka vakaros lasām tukšas pudeles un papīrus, ko nometuši Staburaga apmeklētāji, taču tas ir sīkums, salīdzinot ar to, ko cilvēki met Daugavā. Mēs visi mīlam Daugavu, taču tā izskalo ļoti daudz mēslu. Reiz pat sāku krāt, lai izveidotu izstādi “Daugavas dāvanas”. Krāsu kārbas, veci apavi, plastmasas izstrādājumi, lupatas — to visu izskalo upe, — stāsta Māra Svīre.— Varam priecāties, ka līdz šim neesam apzagti un apkārtnē nekas nav izpostīts. Kad mūsu nav mājās, tās uzrauga kaimiņš. Māra gan domā, ka mūs sargā Staburaga klints, Dievs un cilvēki. Arī kaimiņa gudrais vilku sugas suns ir labs sargs, — papildina Vladimira kungs.Tāda ir Staburaga šodiena. Lai to izprastu, jāzina pagātne. Māra Svīre savā jaunākajā grāmatā “Zīmes un piezīmes” par vēsturi raksta: “Vēsturi nevar turēt kā sveci zem pūra cerībā, ka izdegs un izdzisīs. Gaismas dēļ to nav iespējams noslēpt. Gadās, ka liesma aizdedzina pūralādi un sadeg viss, kas krāts un bēdzināts”.
