Otrā pasaules kara pelnos dzimušās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) līderi, atzīmējot alianses 60.gadadienu, piektdien pulcēsies abos Reinas krastos, taču vienlaikus ar jubilejas svinībām viņiem nāksies meklēt ceļus, lai izvairītos no pazemojošas sakāves Afganistānā, kas vēl salīdzinoši nesen sabiedroto spēkiem šķita neiedomājams kaujaslauks.
NATO samits piektdien un sestdien norisināsies Strasbūrā un Kēlē, pilsētās, kas atrodas kādreizējo niknāko ienaidnieku, bet šodienas tuvāko sabiedroto – Vācijas un Francijas – robežupes pretējos krastos. Atzīmējot Eiropas robežu aizsardzībai izveidotās alianses gadadienu, galotņu sanāksmes organizatori centušies tai piešķirt simbolisku nozīmi.Pasākuma pacilātību vairo arī Francijas nesenā atgriešanās NATO militārajā komandstruktūrā, kuru tā pameta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, pateicoties toreizējā prezidenta Šarla de Golla antiamerikāniskajai nostājai, kā arī transatlantiskās gaisotnes uzlabošanās pēc jaunā ASV prezidenta Baraka Obamas stāšanās amatā.Bez tam svinīgi tiks atzīmēta arī divu jaunu Austrumeiropas valstu – Horvātijas un Albānijas – pievienošanās līdzšinējām 26 alianses dalībvalstīm, kas kalpo par kārtējo liecību Rietumu uzvarai aukstajā karā.Tomēr svinības nespēs aizēnot šaubas par turpmāko rīcības stratēģiju Afganistānā un bažas par pieaugošo ekstrēmismu kaimiņos esošajā ar kodolieročiem bruņotajā Pakistānā.”Afganistāna ir nopietna problēma un būtiskākais jautājums NATO,” atzīst Karls Heincs Kamps, kurš pārstāv Romā izvietoto alianses Aizsardzības koledžu. “Esmu pārliecināts, ka ikviens sabiedrotais to pilnībā apzinās.”Lai gan kopš ASV vadītā iebrukuma pagājuši vairāk nekā septiņi gadi, vardarbība kara plosītajā valstī turpina pieņemties spēkā, neskatoties uz tur izvietotajiem 60 000 vīru lielajiem NATO komandētajiem spēkiem, kuru sastāvā ir 42 valstu karavīri. Viņiem paralēli pretterorisma operācijās iesaistīti vēl trūkstošiem vīru ASV vadībā.Šonedēļ notikušās starptautiskās konferences laikā Hāgā tika uzsvērta pasaules apņēmība nepieļaut sakāvi Afganistānā, valstu pārstāvjiem izsakot atbalstu Obamas plānam, kas paredz vienlaikus ar aktīvāku nemiernieku apkarošanu stiprināt pašu afgāņu drošības spēkus.Tomēr analītiķi brīdina no pārspīlēta optimisma, kuru izsaukusi Baltā nama jaunā saimnieka izsludinātā stratēģijas maiņa, prognozējot, ka iecerētā ASV karavīru skaita palielināšana nebūs pietiekama, un norādot, ka Vašingtonas NATO sabiedrotie joprojām ir atturīgi jautājumā arī par viņu kontingentu, bruņojuma un finansējuma palielināšanu.”Mums nav plāna. (..) Mēs nezinām, kā to paveikt, un mums nav atbilstoša situācijas izvērtējuma,” norāda Kamps. “Ja jūs nezināt, kur atrodaties, kā jūs uzzināsies, uz kurieni doties?”Savukārt Taraks Barkavi, kas pārstāv Oksfordas universitātes Starptautisko pētījumu centru, NATO operāciju Afganistānā nosaucis par “ķezu”.”Tas nākotnē nesola neko labu. Cilvēkos ir ilūzijas, ka Afganistāna ir valsts, kurā karot ir mazāk smagi nekā Irākā, taču tas vienkārši nav tiesa,” uzsver Barkavi. “Un Pakistānā jūs redzat sabrukušu valsti, kas bruņota ar kodolieročiem un visa cita veida militāro aprīkojumu. Taču par to neviens nevēlas domāt. Tas ir raganu katls.”NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers uzsver, ka dalībvalstīm pienācis laiks sniegt savu ieguldījumu, taču alianse spiesta reāli novērtēt savas iespējas.Tūlītēji tā vēlas uz Afganistānu papildus nosūtīt četrus bataljonus jeb aptuveni 4000 vīru, lai garantētu drošību augustā gaidāmo vēlēšanu laikā, novērstu ilgstošo afgāņu armijas apmācības personāla trūkumu un īstenotu apņemšanos reformēt NATO vadīto policijas spēku sagatavošanas misiju.”Mums jānodrošina, lai šis samits būtu kas vairāk nekā rokasspiedieni un svinības – mums nepieciešami rezultāti un ieguldījums,” uzsver alianses pārstāvis Džeimss Apaturajs.Lielbritānijas Karaliskā Starptautisko attiecību institūta “Chatham House” analītiķis Roberts Džeksons norāda, ka gadījumā, ja pārējās dalībvalstis nesekos ASV paraugam, ievērojami nepalielinot savu ieguldījumu Afganistānā, NATO tiks nostādīta izšķirošas izvēles priekšā.”Vai nu mums [no Afganistānas] jāaiziet un jāļauj [to] pārņemt talibiem, vai arī NATO ASV vadībā jāuzņemas milzīgas saistības [nodrošināt] karavīrus un palīdzību. [Pagaidām] mēs Afganistānā nelietderīgi šķiežam [līdzekļus],” uzskata Džeksons.Neskaidrība par turpmāko rīcību apgrūtina pat Hopa Shēfera pēcteča izvēli.Dažas dalībvalstis bažījas, ka visticamākais kandidāts uz NATO ģenerālsekretāra amatu – pašreizējais Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens – vēl vairāk sarežģīs attiecības ar musulmaņu valstīm, jo viņš savulaik atteicies atvainoties par kādā dāņu laikrakstā publicētajām pravieša Muhameda karikatūrām, kas 2006.gadā islāma pasaulē izsauca vardarbīgus protestus.Savus iebildumus pret Rasmusena kandidatūru pirms samita nepārprotami ļāvusi noprast sekulārā, taču pamatā musulmaņu apdzīvotā Turcija, norādot, ka citas musulmaņu valstis lūgušas to šajā jautājumā izmantot savas veto tiesības.
