Nesen laikrakstā “Staburags” bija publicēts Jāņa Ozoliņa raksts “Kredītņēmēju rītdiena, kāda tā būs?”, kurā stāstīts par to, ka bankas ir atsaucīgas un palīdz kredītņēmējiem. Vēlējos dalīties savā pieredzē un pārdomās par banku darbību un rīcību pašreizējā situācijā.
Man ir hipotekārais kredīts Dānijai piederošajā bankā “Danske bank”. Pēdējā laikā manas ģimenes finansiālā situācija nav laba, un pamazām rodas problēmas kredīta apmaksu. Tāpēc es devos pie savas kredītinspektores, lai konsultētos par iespējām, kā labāk rīkoties, lai es un arī banka nebūtu zaudētāja. Kredītinspektore bija ļoti laipna, bet piedāvātie risinājumi bija “vienos vārtos”. Banka piedāvāja mainīt kredīta noteikumus, bet tie man bija pilnīgi nepieņemami. Jaunais “piedāvājums” paredzēja ne tikai manu esošo īpašumu nonākšanu bankas rīcībā, bet pat to, ka banka varētu kontrolēt visus manus banku rēķinus un kontus. Faktiski, parakstot šādu līgumu, banka kļūtu par saimnieci visiem maniem ienākumiem un varētu ar tiem rīkoties, kā vien vēlas. Banku atsaucība ir jūtama tikai tad, ja tā saskata iespēju savu klientu “apkāst”. Realitātē saskāros ar to, ka “Danske Bank Latvija” vadība cenšas iegūt savu darba devēju labvēlību. Lielākā daļa noteikumu nav izdoti Dānijā, bet tos rada vietējie bankas juristi un darbinieki. Parodoksāli, bet līdz šim augstākā amatpersona, ar kuru man izdevās runāt, bija bankas filiāles vadītājs. Augstākas amatpersonas neuzskatīja par vajadzīgu tikties ar mani. Lai kaut kādā veidā risinātu situāciju manas saistības ar banku, man nācās sazināties ar bankas vadību Dānijā, un tikai tad vietējie vadītāji piekrita ar mani tikties. Laikam jau tā ir kārtējā Latvijas dīvainība, ka “lielie vīri”, kuri ieņēmuši kādu vadošu amatu, ir tik ļoti sevī iemīlējušies un pašapmierināti, ka nespēj kaut nedaudz panākt pretī savam klientam. Zinu, ka ārzemēs bankas tiešām reāli izvērtē iespējas maksājumus veikt arī krīzes situācijā, un redzot, ka nemaksāšana ir tikai ārējo apstākļu radīta, tiešām palīdz klientam, līdz ar to nezaudējot savu labo reputāciju. Es apzinos, ka arī bankām pašreiz nav viegli, bet tieši tāpēc būtu jāsaprot: mums ir jācenšas saprast vienam otru, nevis “vilkt sedziņu uz savu pusi”. Tam, ka bankas nav nekustamā īpašuma tirgotājas. Daļēji var piekrist. Bankas nav ieinteresētas atsavināt dzīvokļus padomju laikos celtās standartveida bloku mājās, bet nedaudz savādāks ir skatījums uz savrupmājām, kurām ir cita vērtība. Un, ja to var “iegūt par sviestmaizi”, vai banka arī nebūs ieinteresēta? Ilgtermiņa biznesā ieguvējām jābūt abām pusēm. Banka, kuras taktika pret klientiem būs vienpusēja, ar laiku būs zaudētāja. Krīze, kura pašlaik aptver visu pasauli, agri vai vēlu beigsies, un tās bankas, kuras savus klientus būs “aptinušas ap pirkstu”, izmantojot grūto finansu situāciju, zaudēs ne tikai šo klientu, bet daudzus citus. Dalos šajās pārdomās ne jau tāpēc, lai gaustos par savu grūto likteni, bet tāpēc, lai pastāstītu par realitāti un brīdinātu kredītņēmējus rūpīgi izlasīt un izpētīt bankas piedāvātos noteikumus. Bankas nav nekustamā īpašuma tirdzniecības uzņēmumi, bet nav arī labdarības organizācijas. Tāpēc, pieņemot “jaunos” noteikumus, esiet modri un neļaujiet sevi izmantot!
