Ir daudz cilvēku, kuri ar savām zināšanām un darbu mums palīdz apgūt kaut ko jaunu. Viens no šādiem cilvēkiem ir Roberts Liepa, daudziem ir palīdzējis iegūt auto vadītāja apliecību un izglābis ne viena ven cilvēka dzīvību. Tā, ka ar Robertu esam pazīstami pirms sarunas vienojamies, ka nelietosim formālo uzrunu — “jūs”. VIZĪTKARTEVārds, uzvārds: Roberts Liepa.Dzimšanas laiks un vieta: 1965 .gada 11. maijs, Daudzese.Izglītība: vidējā speciālā.Dzīvesvieta: Skrīveri.Nodarbošanās: SIA “Vāverītes” mācību braukšanas instruktors, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Aizkraukles brigādes vada komandiera pienākumu izpildītājs.Ģimene: precējies, sieva Dace, bērni Baiba un Gints.Horoskopa zīme: Vērsis.Vaļasprieks: ceļošana.
Svarīgi ir iemācīt— Kāpēc izvēlējies strādāt par mācību braukšanas instruktoru?— Viens no iemesliem bija tas, ka mūsu valstī no vienas algas ir grūti izdzīvot. Tāpēc iedomājos, ka varu kļūt par instruktoru. Otrs iemesls noteikti bija tas, ka man patīk darbs ar cilvēkiem. Es nevaru strādāt monotonu darbu, piemēram, sēdēt pie galda un rakstīt dokumentus vai kādā fabrikā darboties pie konveijiera.— Cik ilgi esi instruktors?— Jau vairāk kā četrus gadus, un savu izvēli nekad neesmu nožēlojis.— Kas saista šajā darbā?— Tajā nav rutīnas. Katru dienu tiecies ar cilvēkiem. Turklāt varu dot kādam to, ko pats pietiekami labi zinu. Ir patīkami saņemt cilvēku pateicību par to, ka esi viņiem palīdzējis. Man tiešām ir svarīgi iemācīt, panākt tā lai kursants savu naudu lieki netērē, bet pēc iespējas ātrāk iegūst vadītāja apliecību, jo par katru atkārtotu eksāmenu kursantam taču ir jāmaksā. Mēs visi esam apdraudēti— Braukt ar mašīnā, kuru vada cilvēks bez priekšzināšanām un dzēst ugunsgrēku: vai izvēlētie darbi — braukšanas instruktors un ugunsdzēsējs nav bīstami?— Grūti pateikt. Protams ir bijis ne mazums situāciju, kad dažās sekundēs visa dzīve pazib acu priekšā. Piemēram, bieži kursanti sajauc bremžu un gāzes pedāļi. Svarīgi ir laikus reaģēt uz kursanta kļūdām, galvenais ir paša reakcija un spēja rīkoties. Tomēr vērojot, kas notiek uz Latvijas autoceļiem, kāda ir autovadītāju braukšanas kultūra, patiesībā mēs visi, kas sēžam pie stūres vai ejam pa ielu, esam apdraudēti, jo ir ļoti daudz autovadītāju, kuri klaji neievēro satiksmes noteikumus vai vienkārši ignorē tos. — Vai krīzes dēļ kursantu skaits nesamazinās?— Īpaši nesamazinās, tā ir viena no papildu iespējām konkurēt darba tirgū. Ja jūsu bērns gribēs iegūt autovadītāja apliecību un materiāli tas būs iespējams, vai jūs viņam to liegsiet? Droši vien palīdzēsiet. — Vai autovadītāja apliecība tiešām ir liels bonuss darba meklējumos?— Man grūti teik, bet pluss tas ir. Tomēr, ar “plikām” tiesībām neviens tālu netiks. Ir jādomā ar galvu un jācīnās, dzīvē nekas viegli nenāk. Jārīkojas nekavējoties— Vai var salīdzināt ugunsdzēsēja un instruktora darbu?— Jā. Šajās profesijās daudz ko, bieži vien pat cilvēka dzīvības glābšanu, izšķir spējā momentāni rīkoties. Nereti lēmumi ir jāpieņem minūšu vai pat sekunžu laikā. Man daudz palīdzējušas dienestā iegūtās zināšanas. Dienēju gaisa spēkos, kur arī daudzkārt lēmumus vajadzēja pieņemt ātri. Atšķirība, ka, mācot kursantus, esi viens, bet ugunsdzēšanā strādā komandā. Un ir svarīgi, lai es varu uzticēties šai komandai. Strādā ar tausti — Kādas ir izjūtas dodoties degošā mājā, kurā, iespējams, vēl atrodas cilvēki?— Tajā brīdī par to nedomā, vienkārši dari savu darbu. Protams, ir jāņem vērā, ka jebkurā brīdi, piemēram, griestu sija vai kaut kas cits var uzgāzties virsū. Turklāt, jāapzinās, ka ēka ir pilna dūmiem un redzēt neko nevar. Kaut arī izmantojam starmešus, redzamības tikpat kā nav. Bieži vien strādājam nevis ar redzi, bet ar tausti.Ja mājā ir cilvēki, tad mūsu pirmais uzdevums ir izglābt cilvēku un tikai pēc tam domāt par materiālajām vērtībām. — Kā jūties kad esi izglābis kāda cilvēka dzīvību?— Izjūtas ir grūti aprakstāmas. Pirmajā brīdī par to īpaši nedomā, jo ir iespēja, ka ēkā ir vēl kāds neizglābtais. Tikai pēc tam, kad darbs ir padarīts ir prieks un gandarījums.Gan kritika, gan pateicība — Un kāda ir cilvēku reakcija? Vai viņi jums paldies pasaka?— Cilvēki tādos brīžos ir pārņemti ar sevi un nelaimi, kas viņus piemeklējusi. Un ne jau pateicība ir svarīgākā, galvenais ir labi padarīts darbs. Glābšanas dienestā strādāju divpadsmit gadu, šajā laikā, vairāk esam saņēmuši pārmetumus, ka mēs par vēlu ierodamies notikuma vietā vai tvertnēs ir par maz ūdens. Nelaimes pārņemti , cilvēki nesaprot, ka mašīnas cisternā var iepildīt tikai trīs tonnas ūdens, kuru var izlietot nepilnu desmit minūšu laikā. Savukārt kā instruktors esmu saņēmis daudz pateicību un rokasspiedienu. Tas arī ir pozitīvais šajā darbā.— Kā tu vērtē valsts attieksmi pret glābšanas dienestiem?— Neatkarīgās Latvijas valdības nekad īpaši par mums nav domājusi, jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Diemžēl, valsts politika ir bijusi vērsta, lai uz tautas rēķina iedzīvotos šaurs izredzēto loks. Nav domātu, ne par glābšanas dienestiem, ne par tautas labklājību. Diemžēl šāda rīcība mūs ir novedusi tur, kur pašlaik mēs esam. Mums ir jālūdz starptautiskā palīdzība, jāaizņemas nauda, kura pēc tam būs jāatdod mūsu bērniem. Patīk ceļot– Kā tu atpūties?– Brīvā laika ir ļoti maz, jo bieži vien jāstrādā pat svētdienās. Ja ir kāda brīvdiena, tad labprāt ar ģimeni dodamies izbraukumā pa Latviju. Patīk ceļot. Pagājušajā gadā bijām ekskursijā Čehijā, Slovākijā un Ungārijā. Patīk pastrādāt mājās, pašlaik esmu sācis remontēt un paplašināt māju. Gandrīz visus remontdarbus veicu pats, tikai retu reizi aicinu kādu speciālistu. Savus bērnus nemāca– Vai sievai un bērniem arī ir autovadītāja apliecības?– Jā, apliecības ir visiem, bet braukšanas instruktors neesmu bijis nevienam. Sieva autovadītājas apliecību ieguva deviņdesmitajos gados, kad es vēl nestrādāju par instruktoru, bet bērnus mācīja mani kolēģi. — Kāpēc kolēģi, nevis pats?– Domāju, ka tas nebūtu labākais risinājums. Pret viņeim es būtu prasīgāks, bet citiem kursantiem, iespējams, šķistu, ka maniem bērniem būs vieglāk. Tas nebūtu objektīvi. Dzelzdzeļš kā krustojums– Vai ir bijuši kādi kuriozi strādājot par instruktoru?– Protams. Visus nemaz nevar atcerēties. Pavisam nesen bija situācija — braucam ar kursantu pār dzelzceļu, pirms kura novietota ātrumu ierobežojoša zīme 30 kilometri stundā. Pārbraucam pār sliedēm, kursants sāk palielināt ātrumu. Vaicāju viņam : Cik tālu darbojas zīme? “Līdz krustojumam,” viņš atbild.” Un kur krustojums?” vaicāju. Kursants pārsteigts – vai tad dzelzceļš nav krustojums? Šādu jautru pārpratumu darbā netrūkst.
