Pagājušajā nedēļā abi ar Indriķi bijām Rīgā, sporta un atpūtas centrā — viņa brālēns mums uzdāvināja abonementu. Tagad šīs izklaides dēļ man jādzer nervu zāles. Es taču domāju, ka tur iet arī tādi parasti cilvēciņi kā mēs, bet kur nu! Tādu mazvērtības kompleksu sen nebiju piedzīvojusi. Biju uzģērbusi sporta krekliņu ar Zatlera attēlu un uzrakstu “Kas es esmu?”, bet visām dāmām tādi firmas sportatērpi, ka man mute vaļā! Jutos kā Pelnrušķīte. Turklāt visas solārijos nocepinājušās brūnas kā žāvētas vistas, tik es viena tāda bālģīme. Un kādi viņām bija tetovējumi! Bet kāds izskatījās mans Indriķītis uz spēkavīru fona? Raibajās “apenēs” ar taurenīšu apdruku, bālām kājiņām — nudien kā rahīta slimnieks! Man pat bija neērti izrādīt, ka es viņu pazīstu.
Pagaidām uz to centru nebrauksim. Vajadzīgi priekšdarbi mūsu “fasādes” uzlabošanai.
