— Ko es tagad daru? — Atpūšos, — smejot saka Jānis, kurš nule kļuvis bezdarbnieks.
— Atklāti sakot, es tagad jūtos vairāk nostrādājies, nekā tas bija darbā, — saka sarunbiedrs, kuram iepriekš darbdienas aizritēja pie datora. — Mājās ir tik daudz nepadarītu darbiņu, ka tiem neredzu galu. Tagad, piemēram, televizoram virtuvē ierīkoju pievadu no istabas. Līdz šim tas bija no gaiteņa, bet kāds ik pa laikam to nogrieza. Tā kā man ir liels darbastāžs, bezdarbnieka pabalstu saņemšu deviņus mēnešus — trīs pirmos algas apmērā. Darbavieta man izmaksāja divas mēnešalgas lielu pabalstu un arī kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Tā ka tagad jūtos kā “biezais”. Ceru, ka pēc deviņiem mēnešiem firma, kurā strādāju, atsāks darbību. Atklāti sakot, es pat jūtos apmierināts, ka uz laiku — tā es domāju — esmu kļuvis bezdarbnieks. Vismaz varēšu kārtīgi izbaudīt vasaru — to pavadīšu pie vecākiem laukos. Viņiem ir māja, saimniecība — varēšu palīdzēt. Sievai, kura ir grāmatvede, pagaidām bezdarbs nedraud. Es laikam esmu viens no retajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuram nav kredītu, tāpēc mani šībrīža statuss tik ļoti nesatrauc. Domāju, ka noteikti izmantošu iespēju apmeklēt kādus bezdarbniekiem piedāvātos kursus. Tā taču ir lieliska iespēja apgūt kaut ko jaunu. Tā ka ar krīzi valstī esmu apmierināts!
