Pamostoties 27. februāra naktī, jutu, ka man arvien vairāk notirpst rokas, kājas, nevaru pakustēties, reibst galva un zūd samaņa. Pēc kāda laika nācu pie samaņas, un sākās šausmīga vemšana. Rāpus nokļuvu līdz telefonam gaitenī, kur un kā zvanīt — neapjēdzu, aizmirsu pat telefona numuru. Pēc vairākkārtējas zvanīšanas tomēr izdevās sazvanīt dēlu un pateikt, ka mirstu. Atkal saļimu gaitenī. Turpmāko atceros kā sapnī.
Tikai, kad nokļuvu slimnīcā, sapratu, ka mani kaut kur ved, no vienas palātas uz otru. Tad pie gultas pienāca ļoti skaista meitene, domāju — atnācis mans sargeņģelis. Vēlāk uzzināju, ka tā ir ārste Krišjāne. Visu slimošanas laiku dakterīte mani rūpīgi izmeklēja, stāstīja par zāļu lietošanu un kā dzīvot turpmāk. Vissirsnīgākais paldies!Pēc pāris dienām sāku atcerēties, kā viss notika. Mana pirmā glābēja bija ātrās palīdzības darbiniece Sandra Dindone. To pastāstīja dēls. Ļoti laipni ātrajā palīdzībā sagaidīja arī dežurējošais ārsts Vizulis. Vislielākā pateicība viņiem un arī medmāsiņām Elīzai Lasmanei, Ingrīdai Dundai, Sandrai Māliņai un sanitārei Gunitai Šakarei.
