Vakar, 25. martā, uz atceres pasākumu komunistiskā genocīda upuru piemiņai pie Pļaviņu dzelzceļa stacijas pulcējās represētie. Viņi nolika ziedus pie piemiņas plāksnes un ar klusuma brīdi godināja to cilvēku piemiņu, kuri pirms 60 gadiem no šīs un citām vietām Latvijā tika aizvesti trimdā.
Pļaviņiešus uzrunāja Romas katoļu draudzes prāvests Ingars Stepkāns. Viņš pauda nožēlu par komunistiskās iekārtas vardarbību, pakļaujot cilvēku tūkstošus izmisumam, atņemot viņiem mājas un izdzenot no dzimtenes. Pie stacijas pulcējās ap 30 Pļaviņu iedzīvotāju, galvenokārt bijušie represētie, kuri paši piedzīvojuši to dienu šausmas. Katru gadu šo dzīvo vēstures liecinieku paliek arvien mazāk. Daži no viņiem toreiz vēl bija bērni.Mācītājs aizlūdza par tiem, kuri palika tālu prom no mājām, tālajā Sibīrijā. Izskanot valsts himnai, pļaviņietis Jānis Miļūns dalījās atmiņās par drūmajām dienām. Viņš atcerējās vecāku pārdzīvojumus, badu, aukstumu un izmisumu, to, kā latviešus sagaidīja Sibīrijā, kā sākās viņa ģimenes darba gaitas svešumā. Cilvēki, kuri ar varu aizvesti prom no dzimtenes, citādi vērtē šodienas notikumus un vārdu “dzimtene” un “Latvija”nozīmi.Vakar represijās cietušos pieminēja arī Aizkrauklē, Koknesē un citviet.
