Sirmās latvju māmuļas, kas karā zaudējušas savus mīļotos dēlus, joprojām raugās uz tā ceļa pusi, pa kuru aizgājuši viņu zēni, jo mātes sirds nespēj noticēt, ka viņi ir aizgājuši uz mūžu… Tomēr notiek arī brīnumi. Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā, bet vispār cerība nemirst nekad. Daudzi latvju bāleliņi savu dzīvību ziedoja dzimtenes labā. Viņi nav vainīgi, ka tika iesaukti divās svešās armijās, kuras savstarpēji karoja. Divas lielvaras pārkāpa visus starptautiskos līgumus, zem kuriem pašas bija parakstījušās. Līgumā bija strikti norādīts, ka okupācijas armijā nedrīkst iesaukt okupēto teritoriju (valstu) pilsoņus. Tomēr to darīja gan viens okupants, gan otrs. Tā arī iznāca, kā Bībelē rakstīts, ka brālis karos pret brāli un tēvs pret dēlu.
Es savus divus bez vēsts pazudušos brāļus nopietni sāku meklēt tikai Atmodas sākumā. Ievietoju sludinājumu avīzē ”Strēlnieks” un tikai pēc pusgada saņēmu ziņu no laba cilvēka Jāņa Briškas, kurš dzīvoja turpat Ogrē (es arī tolaik dzīvoju Ogrē). Viņa brālis, kurš ”atradās”, dzīvoja Kanādā, Toronto pilsētā, un jau bija atbraucis uz Latviju un ciemojies pie brāļa. Viņš bija atstājis fotogrāfiju, kurā es pazinu savu brāli Leonu… Dzīvs! Mans mīļotais brālītis ir dzīvs! Vecāko brāli Eiženu gan neizdevās atrast. Neko nezināja arī Leons. Pēdējo reizi Leons ar brāli Eiženu esot ticies Pomerānijā, kad krievu ”urrā” jau bija sadzirdams. Atceros, kad Eižens uz dažām dienām bija atbraucis atvaļinājumā pēc ievainojuma izārstēšanas Rīgas hospitālī, viņš dziedāja (viņam bija laba balss) tajā laikā populāro leģionāru dziesmiņu ”Baltā roze manā dārzā zied”. Tolaik dzīvojām Iršu pagastā. Māte jau bija mirusi un dēlu Eiženu neredzēja. Ar brāli Leonu tikāmies pēc piecdesmit gadiem. Uz tikšanos Toronto lidostā bija ieradušies trīs braši Leona dēli un meita. Sveiki, mīļie radiņi!
