Mēs pārāk bieži sūdzamies un vaimanājam par bezpalīdzību, nenovīdību, skaudību, ka ir tik slikti, bet bieži neredzam, cik daudz labu un atsaucīgu cilvēku dzīvo mums līdzās.
Šoreiz gribu pastāstīt par pļaviņieti Sarmīti Stakli.Sarmīte, visu mūžu strādādama ar cilvēkiem un uzklausīdama viņu rūpes un neveiksmes, nav zaudējusi sirds siltumu un joprojām spēj būt saprotoša un atsaucīga, prot atrast sirsnīgākos un mīļākos vārdus katram.Daudzās kritiskās situācijās viņa ir pirmā, kas steidz palīdzēt. Allaž pirmā ierauga, kuram jāpasniedz roka, kurš tobrīd jāatbalsta.Domāju, bezgala pateicīgi ir viņas gados vecie vai slimie kaimiņi, kuriem grūtā brīdī palīgā piesteidzas Sarmīte, pasniedz siltu zupas šķīvi vai palīdz sasaukt mediķus, vai atvest vajadzīgo no veikala vai aptiekas. Arī es ik brīdi jūtu viņas atbalstu. Nav dienas, kad, zinot par manām veselības problēmām, viņa nepiezvanītu un nepajautātu, kā jūtos, vai nav vajadzīga palīdzība, un, ja vajag, tas nekavējoties tiek izdarīts.Sarmītes lielā mīlestība ir dziesma. Daudzus gadus viņas skaistais soprāns skanējis Pļaviņu jauktajā korī, bet tagad — ansamblī ”Atvasara”, kura mēģinājumus viņa cītīgi apmeklē.Darbojoties Pļaviņu tautskolā, viņa ir lieliska palīdze vadītājai, allaž liekot lietā savu māksliniecisko izjūtu, kārtojot telpas tematiskajam pasākumam, lai būtu svinīgi un skaisti. Viņai piemīt īpaša prasme saskatīt gaišumu un ar mīlestību pateikt katram sirsnīgus, visatbilstošākos vārdus.Daudz lasījusi, daudz ceļojusi un redzējusi citu zemju kultūru, viņa no visa paņēmusi labāko, kas dzīvi dara skaistu.
