Dzīvē nav kā romantiskajā kino, kad filmas beigas paredzamas jau sākumā. Dzīvē kā dzīvē — nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Dagmāra ir sieviete labākajos gados. Jau deviņus gadus viņa strādā laimes zemē Īrijā. Latvijā viņai ir ģimene — vīrs un četri bērni.
— Pēc šuvējas profesijas apgūšanas arodskolā biju laimīga — astoņpadsmit gadu, diploms kabatā, var sākt “lielo dzīvi”. Devos atpakaļ uz savu kolhozu, tur strādāja mans puisis, ar kuru draudzējāmies pāris gadu. Viņš jau bija pieredzējis vilšanos — pirmā mīlestība nesagaidīja no dienesta pārnākam, apprecējās ar citu. Es biju otrā un, kā pati smējos, pēdējā. Pēc pusgada paliku stāvoklī, un mēs rīkojām kāzas. Tās bija lielākās kāzas apkaimē, ielūdzām ap 100 cilvēku, galdi vai lūza no ēdieniem un dzērieniem. Svinējām trīs dienas. Pēc kāzām dzīvojām pie vīra vecākiem. Viņi nebija slikti cilvēki, taču, kopā dzīvojot bieži vien iznāk “rīvēšanās”, pārpratumi, sākās nesaskaņas. Kad pēc pusotra gada atkal gaidīju mazuli, kolhozs piešķīra Līvānu tipa māju.
Melnā dzimšanas dienaSākās cita dzīve. Lai arī daudz laika vajadzēja veltīt bērniem un nebija vīramātes, kura šad un tad pieskatīja vecāko dēliņu, tomēr biju neatkarīga, varēju darīt, ko un kā vēlos. Pirmie gadi aizritēja ātri. Lai gan Aivars ir ļoti labs cilvēks, tomēr pagāja ilgs laiks, kamēr raksturi pieslīpējās. Viņš strādāja no rīta līdz vakaram, laika, ko pavadīt ar mani un bērniem, tikpat kā neatlika. Mierināju sevi, ka tas tikai pagaidām. Pēc vairākiem gadiem gaidīju vēl vienu bērniņu. Mēs ļoti gribējām meitiņu, sagaidījām, taču Ilva nāca pasaulē ar iedzimtu sirds defektu. Mazo ļoti mīlējām un lutinājām. Līdz pēdējam neticējām, ka varam bērniņu zaudēt, taču viņa no mums aizgāja tieši Aivara dzimšanas dienā. Vairāk kā desmit gadu viņa dzimšanas dienu nesvinējām.
Vecākus izvēlas patiLaulībā sākās krīze. Piecus gadus dzīvojām zem viena jumta, bet kā svešinieki. Dziļi sevī notikušajā nelaimē vainoju vīru, tajā pašā laikā sapratu, ka neesmu tiesīga tā rīkoties, tomēr emocijas ņēma virsroku. Nešķīrāmies tikai tādēļ, ka bija abi vecākie bērni. Tas bija ļoti smags laiks, neticēju, ka reiz atkal būsim laimīga ģimene. Tomēr saplēstu krūzi var salīmēt, lai arī plaisas paliek, tik u tā to var lietot. Laiks gāja, un attiecības ar vīru uzlabojās, atkal satuvinājāmies un drīz vien izlēmām pieņemt meitiņu no bērnunama. Trīsgadīgā Kristiāna mūs izvēlējās pati. Tiklīdz iegājām bērnunamā, viņa pieskrēja klāt un jautāja: “Mammu, vai ņemsi mani mājās?”. Mani tas aizkustināja, tad vēl nezināju, ka bērnunama bērni tā bieži mēdz rīkoties. Pāris gadu pēc tam, kad adoptējām Kristiānu, necerēti atkal kļuvu grūta.
Īstais ģimenes modelis
Meitiņai Aigai bija četri gadi, kad devos peļņā uz Īriju. Sākumā plānoju pastrādāt gadu, taču, kā jau daudziem Īrijas latviešiem, peļņas laiks ieilga “Aizķēros” uz deviņiem gadiem. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Īriju, viesstrādnieku no Austrumeiropas nebija daudz, un visi pārsvarā veica smagos darbus sēņu audzētavās, lauksaimniecībā, kafejnīcās, virtuvēs. Laikam ritot, apguvu angļu valodu, izveidojās plašs paziņu loks gan iebraucēju, gan īru vidū. Pēc četriem Īrijā pavadītiem gadiem atradu vieglāku un labāk apmaksātu darbu, tādēļ braukt atpakaļ uz Latviju nevēlos. Lai cik savādi būtu, attiecības ar Aivaru šajos prombūtnes gadiem ir uzlabojušās. Man vajadzīgs tieši šāds ģimenes modelis. Satiekamies četras, piecas reizes gadā, — es braucu apciemot ģimeni Latvijā vai arī vīrs brauc ciemos pie manis.
Nauda — tā ir brīvībaZinu, ka daudzi mani nosoda — neaudzinu bērnus, atstāju vīru. Dažkārt liekas, ka tā ir vienkārši skaudība. Apkārtējie vienmēr ir gudrāki un labāk zina, kā jādzīvo. Šajos gados esam kapitāli izremontējuši māju, izveidojuši lielu skaistu dārzu. Pagājušajā gadā piepildīju vienu no sapņiem — uzbūvējām pirti ar baseinu un tropu māju. Maza eksotiska miera osta. Man patīk brīvības izjūta, ko sniedz nauda, nevēlos atgriezties Latvijā un skaitīt santīmus. Manuprāt, tieši atšķirtība man palīdzēja saglabāt ģimeni, uzlabot attiecības ar vīru. Nemoku sevi ar pārmetumiem par to, ka meitas patiesībā izaudzināja vīrs. Toties mani bērni ir materiāli nodrošināti. Vēl pāris gadu plānoju pastrādāt un tad, ja vien Latvijā situācija uzlabosies, atgriezīšos.
