Aizvadītā nedēļa bija dažādiem notikumiem bagāta, galvenokārt saistībā ar valstī notiekošo. Nedēļas sākumā vadošās partijas kā iespējamos Ministru prezidenta amata kandidātus nosauca Valdi Dombrovski un Edgaru Zalānu. Abi šie kungi it kā uzskatāmi par “jaunajām sejām”, tikai jautājums, vai viņi spēs pieņemt šim laikam svarīgos nepopulāros lēmumus. Tas ir līdzīgi ārsta darbam — lai pacients izveseļotos, jānodara sāpes vai jāveic operācija. Ar runāšanu vien neko nevar panākt, jāķeras pie radikālākām metodēm.
Nedēļas vidū piedalījos seminārā Rīgā. Lektori interesanti stāstīja par attīstības plānošanu un investīcijām. Hipotēku un zemes bankas pārstāvis izklāstīja Latvijas ekonomisko situāciju, stāstīja par palīdzību uzņēmējiem, kuri šobrīd ir nonākuši grūtībās. Piemēram, šosejas Rīga — Daugavpils Kokneses — Viskāļu posms. Projekts ir izstrādāts, nauda rezervēta, taču tas stāv plauktā, kaut gan projektu jau sen varēja sākt realizēt. Valdības mainās, līdz ar to nav, kas liktu procesam darboties. Seminārā informēja arī par aizdevumu garantijām uzņēmējiem. Zinām, ja nav nekā, ko dot pretī, bankas kredītus nedod. Viens no variantiem ir Latvijas Garantiju aģentūra, no kuras trūkstošo naudu projektam var aizņemties. Dzirdēju, ka valdība vēlas Eiropas struktūrfondu naudu novirzīt māju siltināšanai, manuprāt, tas būtu apsveicami, jo tādā gadījumā cilvēkiem rastos jaunas darba vietas, un valstī sāktos naudas plūsma. Struktūrfondu finanšu piesaistei līdzekļus var saņemt gan juridiskas un fizikas personas, gan arī pašvaldības. Pēc šī semināra daudz skaidrāka man kļuva Eiropas naudas apgūšanas sistēma. Apmeklēju visu semināra kursu un saņēmu sertifikātu.
Ceturtdien par Ministru prezidenta amata kandidātu Valsts prezidents Valdis Zatlers nosauca Valdi Dombrovski. Uzskatu, ka arī Edgaram Zalānam nav nekādas vainas, bet Dombrovskim ir mazliet citādāks skatījums uz lietām, jo viņš uz notiekošo raugās kā finansists. Arī ekonomikā viņam ir lielāka pieredze.Man gribētos, lai finanšu krīzes laikā pie valdības “kuģa stūres” būtu cilvēki, kuri labāk pārzina ekonomikas lietas. Galvenais nosacījums — lai jaunais Ministru prezidents būtu darbotiesspējīgs, jo tāds jēdziens kā politiskā atbildība mūsdienās ir ļoti vienkāršots. Ja, esot pie varas, nekas nav izdarīts, kāda nozare gandrīz likvidēta un atbildīgā persona aiziet no amata, saņemot lielu kompensāciju, tas nav pieļaujams. Ja mēs, privātuzņēmēji, kaut ko nepareizi izdarām, tad ciešam gan finansiāli, gan morāli.Protams, uz Dombrovski varam raudzīties kā uz cilvēku, kurš valsti izvedīs no krīzes, bet nevar visas cerības saistīt tikai ar vienu konkrētu personu. Lai izķepurotos, jāstrādā un jādomā līdzi, ko un kā darīt mums visiem, jo arī no mums katra tas atkarīgs. Ja mēs piedalīsimies projektos un piesaistīsim līdzekļus, tas tikai veicinās finanšu apriti valstī, vairos darba vietas, nodrošinās nodokļu maksāšanu un arī valsts attīstību.
Masu medijos izskanēja ziņa, ka Starptautiskais valūtas fonds (SVF) līdz jaunas valdības izveidošanai ir pārtraucis sarunas ar Latviju. Uzskatu, ka tas ir pareizi, jo viņiem jāredz personas, ar kurām turpmāk būs jāstrādā un jāsadarbojas. Uzņemties saistības, nezinot, kas būs ar otru pusi, ir riskanti. Līdzekļi, kas tiek iepludināti Latvijas ekonomikā, ir lieli, tāpēc SVF apzināti nogaida, lai nebūtu, kā jau reiz bija ar G24 kredītu.
Apsveicams ir Aināra Šlesera nodoms nolikt Saeimas deputāta mandātu. Pēdējā laikā viņš ir pieņēmis virkni aplamu lēmumu. Kaut vai sava autovadītāja dēla iekārtošana svarīgā amatā. Ja valstī būtu augšupeja, neviens tam būtiski nesekotu līdzi, bet tagad, kad visur samazina algas, atlaiž darbiniekus, pēkšņi pieņemt darbā cilvēku, kuram nav pat atbilstošas izglītības, un maksāt viņam vairākus tūkstošus latu mēnesī, tā ir klaja ņirgāšanās par iedzīvotājiem.Viņš arī lielās, ka kļūs par Rīgas mēru. Mēģināt jau var, bet šaubos, vai Šleseram tas izdosies, domāju, viņam ir visai mazas izredzes. Viņa partijas reitings jau šobrīd ir zems, tāpēc māc šaubas, vai viņš ar saviem izlēcieniem var kandidēt augstajam amatam.
Nedēļas beigās viens no daudzajiem nepieņemamajiem valdības lēmumiem likās grozījumi dzērājšoferu likumā. Manuprāt, apliecības atņemšana uz mūžu ir absurds. Nekur pasaulē tā nenotiek, bet, redz, Latvijai uz citu valstu fona kaut kā jāizceļas, tā cenšamies iet Eiropai pa priekšu. Es reiz biju Parīzē, un kādā piektdienā televīzijā rādīja policijas reidu. Piedalījās arī iekšlietu ministrs un grupa policistu, kuri kādā Parīzes vietā apstādināja gandrīz visas automašīnas pēc kārtas, liekot vadītājiem iepūst alkometrā. Filmēšanas brīdī nebija gandrīz neviena autovadītāja, kurš būtu skaidrā. Franči vīnu dzer gan pusdienlaikā, gan darbā un vakarā. Ministram lūdza komentēt notiekošo, un viņš atbildēja, ka nekas traks tas neesot, tā ir valsts īpatnība, kura nekādas problēmas nerada. Savukārt mūsu valstī dramatiski lielie sodi, kad atņem apliecību, piemēro naudassodu un arī apcietinājumu, ir neloģiski. Protams, ir gadījumi, kad promiļu ir daudz un jāpiemēro sods. Saprotami būtu palielināt naudassoda apmērus, ko arī plāno darīt, taču bieži vien no tā cieš nevis pats naudassoda maksātājs, bet gan viņa ģimene un bērni, kuri paliek bez naudas. Bargāku sodu ieviešana man asociējas ar reiz izskanējušo Eiropas prasību, ka visās kafejnīcās jābūt nevis vienai, bet divām izlietnēm, viena — trauku mazgāšanai, otra — rokām. Atsevišķi dalīja izlietnes arī dārzeņiem, augļiem un daudz kam citam. Beigās pie sienas bija ap 10 izlietņu, bet jēgas nekādas, vien prasību izpilde. Šis ir ļoti līdzīgs gadījums, kad sodi būs, bet nebūs maksātāju. Uzskatu, ka pie šī jautājuma vēl daudz vajadzētu strādāt.
Darba nedēļa aizvadīta, un jau kādu laiku vērojams būvmateriālu apgrozījuma kritums. Latvijā vairs nav celtniecības objektu, palikuši tikai remonti. Līdzīgi kā 1995. vai 1997. gadā, kad cilvēkiem nebija līdzekļu. Arī mēs, ar būvmateriālu biznesu saistītie, esam atpakaļ tajos gados ar to pašu apgrozījumu, peļņu, bet ar šīgada izdevumiem un kredītiem. Šodien uzņēmējiem ir smagāk nekā toreiz, bet tas noteikti ir pārejoši. Galvenais, noturēties gadu vai pusotru, līdz situācija valstī stabilizēsies un valdība izdomās, kā finansēt vai dot valsts garantijas uzņēmējiem, jo, ja bankas nedos cilvēkiem kredītus, tad arī ekonomika nekustēs no vietas. Iedzīvotāju pirktspēja nepalielināsies, jo būvmateriāli nav prece, kas nepieciešama ikdienā. Protams, remonti ir vajadzīgi, bet veikaliem tā ir tikai izdzīvošanas tiesa, nevis peļņa un normāla finanšu aprite, kad ir pietiekami līdzekļu, lai izmaksātu algas, samaksātu nodokļus un nokārtotu komunālos maksājumus.
