“Labāk tā nekā nekā” — varu teikt par virtuālo komunikāciju, jo priekšroku dodu “aci pret aci” sarunām. Pirms pāris gadiem pašreizējās attiecības sākās tieši ar saraksti — e-pastiem un īsziņām. Toreiz likās, ka savā ziņā tas ir labs veids kaut kā sākumam, jo nebija jāsarkst un jābālē, atbildot un uzdodot dažādus jautājumus, jāpiebilst, par pilnīgi visām tēmām. Kā arī atbildes varēja apdomāt, “neizspļaut” uzreiz pirmo, kas ienāk prātā. Tomēr mums bija noruna — par nopietnākiem tematiem paskaidrot, kā tas saprasts, lai nerastos pārpratumi. Un tādu bija ne viens vien. Ļoti bieži gadījās, ka komati nav ielikti īstajās vietās, kādreiz neuzmanības vai steigas dēļ trūka kāda burta, un tad, protams, radās pavisam cita noskaņa un doma. Kad sarakstes laiks bija beidzies un sākās reālās satikšanās, vēlreiz izrunājām internetā pārrunāto. Un atklājās jauni mazi un arī lielāki pārpratumi jeb otra nesaprašana. Lai kā censtos, drukātā versijā mēs simtprocentīgi nevaram ielikt savas sajūtas, tāpēc otrs tās nesajūt un līdz galam nezina, cik patiesi ir mūsu rakstītie vārdi. Šajā komunikācijā nevar redzēt ne runātāja seju, ne dzirdēt viņa balsi, kas noteikti ir svarīga sarunas daļa.Tomēr virtuālā komunikācija noteikti var būt nozīmīga attiecībās, bet noteikti ne vienīgā. Jo tās plusi reizē ir arī mīnusi. Piemēram, atbildes apdomāšana — pozitīvi, ka zūd iespēja sarunāt muļķības, ko nāktos nožēlot, bet tajā pašā laikā kādu svarīgu atbildi mēs pārlasām un izlabojam desmitām reižu — lai labāk skan. Un tajā vairs nav mūsu patieso izjūtu, bet gan noslīpēti teikumi.
