Sešpadsmitgadīgais Artūrs Šteinbergs ir hokeja kluba “Lavīna” izlases komandas kapeteinis. Hokeju Artūrs spēlē nu jau septiņus gadus.
Kandidēja arī U—16—Kāpēc sāki spēlēt hokeju?— Aizkrauklē tikko uzcēla ledushalli, un klasesbiedrs teica, ka te var nākt spēlēt. Par hokeju interesējos jau sen. Pirms sāku to spēlēt, piecus gadus dejoju modernās dejas. Tad dejot pārtraucu, ļoti žēl, jo dejot patika.— Vai kādreiz esi domājis nodarboties ar kādu citu sportaveidu?— Laikam nē. Hokejs man ir tuvāks sportaveids, un to arī es vislabāk protu spēlēt. — Vai tev ir kāds noteikts mērķis?— Sapnis spēlēt Nacinālajā hokeja līgā. Agrāk biju kandidātos U-16, piedalījos treniņos, bet izlasē neiekļuvu. Izlasē pārsvarā tiek rīdzinieki, ja arī esam vienādi spēcīgi, tik un tā paņems rīdzinieku. Man ir bijušas vairākas traumas — divas reizes esmu salauzis kāju. Kad vēl nebiju salauzis kāju, biju sasniegumu virsotnē, tad uz laiku nācās pārtraukt hokeja spēlēšanu. Tādēļ arī netiku izlasē. Tagad hokeju spēlēju vairāk prieka pēc, vēl nezinu, kā būs nakotnē. Labprāt dzīvotu Norvēģijā— Vai nākotni domā saistīt ar hokeju?— Mācos Aizkraukles novada ģimnāzijas 10. klasē. Varbūt pēc diviem gadiem došos uz Rīgu, varbūt braukšu uz ārzemēm. Ja hokejam nopietni pievēršas, mācības paliek otrajā vietā. Skatīšos, kā būs, kad pabeigšu skolu. Vēl uz Rīgu negribu, neesmu arī pieradis pie burzmas, Aizkraukle — maza pilsēta, mierīga, man patīk. Ja hokejā būs panākumi, tikšu kādas komandas sastāvā, tad varbūt. Ja nē, iespējams, mācīšos kādā augstskolā. — Kādi šobrīd ir tavi panākumi?— Esmu hokeja kluba “Lavīna” izlases kapteinis. Kā vienu no pieredzējušākajiem, treneris mani šosezon iecēla par kapteini. Īpašu panākumu jau nav, bet visu laiku notiek turnīri, iegūstam medaļas. Jaunatnes ziemas olimpiādē Ērgļos skolas komandas sastāvā esam izcīnījuši gan bronzas, gan sudraba un zelta medaļas.— Ko tu dari brīvajā laikā?— Man patīk slēpot. Slēpot braucu uz ārzemēm — parasti uz Norvēģiju kopā ar ģimeni, arī šogad biju. Arī ceļot ļoti patīk. Esmu bijis Horvātijā, Vācijā, Austrijā, šogad braukšu uz Franciju. Vislabāk patika Norvēģijā, jo dzīve tur ir pavisam citādāka nekā šeit, arī daba ļoti skaista. Ja man būtu jāizvēlas, kur dzīvot, tad noteikti Norvēģijā, jau sešas reizes esmu tur bijis.Arī brālis spēlē— Kā tu savieno hokeju ar mācībām?— Esmu teicamnieks. Hokejs netraucē mācībām, tās ir pirmajā vietā. Hokejā ir liela slodze — piecas reizes nedēļā treniņi un vēl turnīri. Skolā vēl dejoju tautas deju pulciņā. Dažreiz, protams, ir slinkums mācīties.— Vai esi vēlējies spēlēt kādā citā klubā?— Kad Aizkrauklē uzcēla ledushalli, te bija diezgan daudz spēlētāju. Tagad viņu paliek arvien mazāk. Daļa ir aizgājuši spēlēt citur. “Liepājas metalurgā” spēlē Raivis Kurnigins. Rīgā spēlē Edgars Bebrs, Sergejs Petuškovs — Daugavpilī. Ļoti talantīgs ir Kristers Gudļevskis, spēlē U-17. Pats arī gribētu, bet tomēr vispirms jābeidz skola Aizkrauklē. Mans brālis arī nodarbojas ar hokeju, uz slidām no piecu gadu vecuma, tagad viņam ir 10 gadu un arī spēlē “Lavīnā”. Brālim viss vēl būs, viņam daudz jāstrādā treniņos. Sapņoju aizbraukt uz Ameriku, ja arī netiktu spēlēt NHL, labprāt vismaz kādu spēli noskatīties. Vēlos izjust gaisotni, kāda tur valda. Palīdzēt komandai uzvarēt— Ko dari vasarā?— Arī vasarā nodarbojos ar sportu — peldu, braucu ar ūdensslēpēm, spēlēju volejbolu. Lielāko daļu vasaras pavadu laukos. Mūsu ģimenei ir īpašums — lauku māja Rīteros, Daugavas krastā. Tur notiek kopīgi ģimenes pasākumi — svinam svētkus, ejam pirtī.— Vai vēl atceries pirmo spēli, pirmos vārtus?— Pirmo spēli vairs neatceros, bet gan jau bija uztraukums. Pirmos vārtus gan atceros — bija patīkami, kad iemetu ripu. Gadu trenējos, līdz guvu pirmos vārtus. Vēlāk jau bija daudz — gan rezultatīvas piespēles, gan vārti. Komandas mērķis ir uzvarēt, bet mans uzdevums — palīdzēt komandai uzvarēt. — Vai tev hokejā ir kāds elks?— Jā, man tāds ir. Kanādas izlases spēlētājs Sindijs Krozbijs. Viņš arī ir ļoti jauns, tikai ap 20 gadu. Ir tehnisks, ātrs, ļoti labi orientējas situācijā, labi pārredz laukumu, līderis, arī viltīgs. Hokejistiem ir svarīgi sekot līdzi spēlei, pārvaldīt situāciju, zināt, ko katrā brīdī darīt. Ir jāprot gudri spēlēt. Ja nav talanta, tad kaut ko sasniegt hokejā var tikai ar ļoti lielu darbu.
