“Limbažu piena” zīmols ir iekarojis pircēju uzticību, taču Limbažos pienu neražo jau vairākus gadus. Tas top Rīgas piena kombinātā, kas pirms pāris gadiem kļuva par uzņēmuma īpašnieku. “Spilvas” marinētie gurķīši top Turcijā, bet zīmola “Valdo” saimniece ir SIA “Voldemārs”, kas uz produkcijas norāda, kur produkcija fasēta, nevis ražota.
Pievienotās vērtības nodoklis un darba vietas pārdevējiem — tāds ir iedzīvotāju ieguldījums Latvijas ekonomikā, ja nopirktas pārtikas preces, kuras nav ražotas Latvijā. Ja visi pārtikas produkta posmi “no tīruma līdz galdam” pārvarēti Latvijā, atbalsts ir daudz lielāks.Ja pircējs iegādājas pārtikas produktus, kas ražoti kādā citā valstī pēc Latvijas uzņēmuma pasūtījuma, tas ir atbalsts Latvijas uzņēmumam — pārliecināts Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas izpilddirektors Didzis Šmits. Ja kāds no ražošanas posmiem nav noticis Latvijā, tas samazina Latvijas “makā” nonākošo naudu, taču arī tas ir atbalsts vietējam uzņēmumam. Simtprocentīgi viss paliek Latvijā, ja produktu izcelsme un pārstrāde “no tīruma līdz galdam” notiek Latvijā — skaidro D. Šmits. Arī no pievienotās vērtības nodokļa pildās valsts budžets. Izvēloties Latvijas preces, pircējs saņem pretī izglītību, veselības aprūpi un citus pakalpojumus, kurus finansē valsts budžets — ieguvumus norāda federācijas vadība. Atbildīgs pasūtītājsVeikalu plauktos atrodami produkti ar Latvijā pazīstamu firmu zīmoliem, bet patiesais ražotājs nemaz nav norādīts. Kādā lielveikalā “Staburags” novēro, ka pircēja grib izlasīt, no kurienes atvests piens. Norāde “Ražots Latvijā pēc speciāla “Rimi” pasūtījuma” ir vienīgais, kas liecina par produkta izcelsmi. Valsts uz iesaiņojuma obligāti nemaz nav jānorāda, pietiek, ja ir uzrakstīts “Ražots Eiropas Savienībā” — skaidro biedrības “Mārketinga padome” kvalitātes eksperte Maija Placēna.Galvenā prasība — patērētājam ir jāzina, kur vērsties, ja nepieciešams iesniegt sūdzību par produkta kvalitāti. Uz iesaiņojuma var norādīt tikai produkta izplatītāju, tas nebūs pārkāpums. Gadījumos, kad precei nav norādīta izcelsmes valsts, par kvalitāti atbildīgs ir pasūtītājs. “Diskusijas par to, kas jānorāda uz iesaiņojuma, nekad nenonāk līdz konkrēta lēmuma pieņemšanai. Neatbildēts paliek jautājums — cik smalki atšifrēt produkta sastāvu pēc izcelsmes valsts? Vai visu ķēdi vispār var norādīt? Ja smalkmaizītei rieksti ir no Indijas, šokolāde no Brazīlijas, eļļa no Indijas un vēl citas sastāvdaļas, ko rakstīt uz iesaiņojuma?” problēmu norāda kvalitātes eksperte.Maldina klientusPazīstamu zīmolu izmantošana ir plaši izplatīta visā pasaulē — stāsta M. Placēna. Veikalos joprojām nopērkams “Jelgavas cukurs”, kurš nav ražots Latvijā. Zīmola pārpircējs ir dāņu uzņēmums “Danisco sugar”, kurš firmas logo nopirka, lai iekarotu Latvijas tirgu.Latvijas piemērs šādai sistēmai ir firma “Valdo”. Lauksaimnieks izaudzē labību, pārdod uzņēmumam, bet pircējs nekad nezina, kuras valsts zemnieku saimniecībā tā izaugusi.Ražotāji, kas piekrīt savu produkciju šādi izplatīt, riskē pazaudēt ceļu līdz patērētājam — norāda kvalitātes eksperte. Ja pazīstamā firma līgumu ar “pelēko kardinālu” vairs neslēgs, produkcijas realizācija apstāsies. M. Placēna iesaka patriotiski noskaņotiem pircējiem izvēlēties preci, kuras marķējumā skaidri norādīta izcelsmes un ražošanas vieta.
