Reizēm mēdzu pārškirstīt kaimiņienes dāvinātos vecos žurnālus. Tie sola tikšanos ar laiku, kad biju vēl pavisam maza. Īpaši interesanti lasīt par tagadējo Aizkraukles rajonu.
Pirms 50 gadiem žurnālā “Zvaigzne” ievietots raksts par apdzīvoto vietu — Gostiņi, stāstīts par pilsētiņas vēsturi un tagadni. Izlasot to, nav šaubu, mēs šajos gados neesam progresējuši. Tieši otrādi. Pārpublicējuma teksts nav rediģēts. “Gostiņi ir viens no priekšpēdējiem šis apdzīvotās vietas nosaukumiem. Pašlaik to apvieno ar tuvējo rajona pilsētu Pļaviņām un uz priekšu tā sauksies “Pļaviņu Gostiņi”. Pirmo Gostiņu nosaukumu “Glāzmanka” ap pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem deva cara valdība, “nokristīdama” apdzīvoto vietu pēc vietējās muižiņas “Glāzmankas”, kas piederēja ķeizara galminiekam Krustpils baronam Korfam. Glāzmanka pēc toreizējā administratīvā iedalījuma atradās Vitebskas guberņā uz pašas Vidzemes guberņas robežas. Aiviekstes plostiniekiem un Glāzmankas iedzīvotājiem uz upes labā krasta barons uzcēla vēl tagad labi saglabājušos Dankera krogu, kas bija labi apmeklēts un ļoti ienesīgs. Neilgā laikā krogs kļuva tik populārs, ka Dankera vārdā sāka saukt arī visu Glāzmankas ciemu. (..)Ap astoņdesmitajiem gadiem sakarā ar cara valdības dzīves vietas likumu ciemā — miestā rodas liels apkārtceļojošo ebreju tirgotāju — pauninieku pieplūdums, kam tirgoties Vidzemē bija atļauts, bet pierakstīties un dzīvot tie drīkstēja tikai Vitebskas guberņā (..) … jaunie iedzīvotāji Glāzmankas — Dankera miestam deva nosaukumu “Trentelberga”. Šis nosaukums pēc veciem nostāstiem ir radies kara laikos, kad zviedru skanšu nometnē ilgāku laiku uzturējusies kāda karaspēka vienība ģenerāļa Trentelberga vadībā. Ap 1900. gadu rodas vēl viens jauns nosaukums — “Zarnu miests”. Lieta tā, ka īsi pirms Pirmā pasaules kara viena no redzamākajām saimnieciskajām nozarēm bija trīs lopu kautuves, kas blakus gaļas produktiem izgatavoja desu zarnu apvalkus ar labu noietu Rīgas, Daugavpils un pat Jelgavas desnīcās. Paši gostiņieši ar šo nosaukumu ne visai apmierināti, tomēr nenoliedz tā kādreizējo saimniecisko saturu. Kādreizējā sabiedriskā dzīve veidojās ap 13 krogiem un vienu 4 klašu skolu, atvērtu 1894. gadā ar 30 — 40 skolniekiem un diviem skolotājiem. Buržuāziskās Latvijas laikā Gostiņi kā Jēkabpils apriņķa “štata pilsēta” stipri panīka, par to vislabāk liecina iedzīvotāju skaita samazināšanās vairāk nekā uz pusi. Lielā Tēvijas kara laikā Gostiņi diezgan stipri cieta. Tika nodedzinātas daudzas mājas un saimniecības ēkas. Pašlaik tās gandrīz visas atjaunotas un kopā ar daudzām jauceltnēm tā pārveidojušas vecos Gostiņus, ka tos pat grūti pazīt. Septiņgadīgā skola strādā ar 8 komplektiem un 13 skolotājiem. Pilsētai ir savs kultūras nams, prāva bibiotēka ar lasītavu, pasts, aptieka, veikali un sabiedriskā ēdnīca. Plašu darbu veic ķīmiskās mežsaimniecības uzņēmums, rūpkombināta stikla cehs ar apmēram 100 strādniekiem, kokzāģētava, ādas apstrādāšanas cehs un citi uzņēmumi. Sporta dzīvē aktīvi darbojas futbola un volejbola komandas. Jāpiezīmē, ka satiksme ar Gostiņiem ir ļoti ērta, jo bez caurbraucošiem tālsatiksmes autobusiem uz 6 km garā ceļaposma Gostiņi — Pļaviņas — Selga un atpakaļ katru stundu kursē vietējās satiksmes autobuss.” Citi avoti vēstī, ka uzplaukumu Gostiņi piedzīvoja 20. gadsimta sākumā. Te bija pamatskola un ebreju sešklasīgā skola, bibliotēka, dziedniecības iestāde, aptieka, 93 tirdzniecības un 69 rūpniecības iestādes. Agrāk Gostiņu pilsētā dzīvoja vairāki tūkstoši iedzīvotāju, tagad — ap 500. Palikuši divi veikali, Aizkraukles rajonā vecākā aptieka (šogad atzīmēs 130 gadu ) bibliotēka, uzņēmums “Daiļrade koks”, kurš vairs nedarbojas. Novadu reforma Gostiņiem nebūs glābēja, bet situāciju vēl vairāk pasliktinās.
