Ingars Stepkāns ir Romas katoļu baznīcas Pļaviņu draudzes prāvests, bet, pirms viņš kļuva par prāvestu, izbaudīja daudz ko, arī materiālās vērtības, taču, neradis tajās piepildījumu, sāka meklēt garīgo pasauli.
Mērķis — būt laimīgam— Kā dzīvojāt, pirms kļuvāt priesteris?— Visu dzīvi pirms priesterības pārsvarā pavadīju Lielvārdē. Mācījos Lielvārdes vidusskolā, bet, kad to pabeidzu, iestājos Aizkraukles arodvidusskolā un apguvu galdnieka profesiju. Pēc skolas beigšanas 90. gadu sākumā strādāju dažādus gadījuma darbus — par traktoristu, autovadītāju, galdnieku un namdari, gāju ganos un strādāju gaļas pārstrādes cehā. Vēlāk ieguvu apsardzes darbinieka sertifikātu un sešus gadus strādāju par apsargu “Latvijas Krājbankas” Ogres filiālē, kur biju arī inkasators. Pēc darba bankā vienu gadu biju apsargs apdrošināšanas sabiedrībā “Balta” Rīgā.— Kāpēc nolēmāt mainīt dzīvesveidu?— Mani vecāki nav piederīgi nevienai no kristīgajām konfesijām, bet vecāmāte ir katoliete. Pusaudža gados ar viņas gādību mani nokristīja. Līdz tam es zināju, ka Dievs ir, bet mani tas neinteresēja. Man bija labi tā, kā bija.Kā jau visi, arī es dzīvē vēlējos kaut ko sasniegt un uzdevu sev jautājumu: kas tad cilvēks ir šajā pasaulē un kāds ir viņa mērķis? Sākumā domāju, ka cilvēka mērķis ir ģimene, bērni, bet vēlāk sapratu, ka tā nevar būt, jo dzīvot tikai tādēļ, lai dzīvotu citi, nav loģiski. Ir cilvēki, kuriem nevar būt bērnu, un vai tad tas nozīmē, ka viņiem nav mērķa? Manuprāt, jāmeklē kaut kas cits. Viens no mērķiem varētu būt kalpošana Dievam, bet arī tas nav domāts visiem. Secināju, ka cilvēka dzīves mērķis ir būt laimīgam. To vēlas gan bagāti un nabagi, gan pieaugušie un bērni. Nav nepareizu un pareizu ceļu uz laimi, katram tas ir savādāks.Kā vāvere ritenī— Kāds bija jūsu ceļš uz laimi?— Cilvēks ir laimīgs tad, ja viņam ir jautri, apkārt ir draugi, alkohols, dejas, meitenes, tā bija arī man. Bija nauda, atsevišķs dzīvoklis, labs darbs un sakari jeb “blati” it visur. Jutos drošs, stabils un laimīgs. Kad to visu biju sasniedzis, sirdī vienalga jutu tukšumu, jo pēc izklaidēm mocīja galvassāpes un sirdsapziņas pārmetumi. Iedomājoties savas nākotnes perspektīvas, šādi dzīvojot, sapratu, ka laime nevar būt aizpampušas acis, zils deguns un gulšņāšana vārtrūmē. Tādu “laimi” man nevajadzēja, un šo ceļu es nevēlējos iet. Likās, ka esmu kā vāvere, kura visu laiku skrien ritenī — darbs, mājas, ballītes un tā atkal un atkal. Sities no algas līdz algai. Jādomā, kā uzlabot apģērbu, ko jaunu iegādāties. Laiks liekas piepildīts, bet, paskatoties no malas, tā ir bezjēdzība. Visur, kur tiecos pēc laimes, atdūros pret tukšumu. Sāku meklēt vērtības garīgajā pasaulē. Vilina mistiskas lietas— Ar ko sākāt garīgo vērtību meklējumus?— Nebiju ticīgs, tāpēc man bija vienalga, kam ticēt — lidojošajiem šķīvīšiem vai citām pārdabiskām un mistiskām lietām: ekstrasensiem, astrologiem. Sapratu, ka tie ir māņi, naudas pelnīšanas veids. Vēlāk aizrāvos ar Austrumu filozofiju un pievērsos Tibetas budismam, man tas likās vilinoši, jo, ja pēc šīs filozofijas pareizi domā, ēd un dzīvo, ķermenis attīrās, saplūst ar visaugstāko enerģiju, izplūst visumā, un tu kļūsti kā Dievs. Kādam ir patīkami justies kā Dievam, īpaši neticīgajam, tāpēc bieži vien cilvēki šim vilinājumam pakļaujas. Savukārt kristīgā ticība daudziem nepatīk, jo viņi nevēlas ne tikai atzīt savus grēkus un kļūdas, bet arī atbildēt par tām. “Izsit” pamatu zem kājām— Vai jūs kāds pamudināja pievērsties kristīgajai ticībai? — Tiecoties pēc labklājības, atklāju, ka agri vai vēlu tas viss iznīkst. Draugus iepazīstam grūtos brīžos, patiesībā ir visai maz īstu draugu, kuri jebkurā brīdī gatavi uzklausīt un palīdzēt. Kādā dienā, kad vajadzēja sākt darbu, lasīju grāmatu par budismu, līdz bankas pārvaldniece man “izsita” pamatu zem kājām, uzdodot vienu jautājumu: “Ingar, un tu tici visam, kas rakstīts grāmatās?”. Es sāku domāt, cik gan daudz pasaulē ir grāmatu, un kā lai no tām visām izšķir, kura ir patiesa un kura — ne. Katrs autors vienmēr slavēs paša uzrakstīto. Sapratu, ka ikvienā grāmatā ir tikai daļa patiesības, un noliku tās malā.Uzrunā Bībeles citāts— Kā sajutāt nepieciešamību lūgt Dievu?— Kādos Ziemassvētkos man piezvanīja draugs un aicināja līdzi uz baznīcu, es piekritu. Zināju, ka esmu kristīts katolis, tāpēc paskatījos uz dievnamu un teicu: “Klau, esmu katolis, bet šī ir luterāņu, nevis katoļu baznīca,” bet draugs smīnot atjautāja: “Tu esi katolis? Tu pat luterānis nevari būt, kur nu vēl katolis!”. Ar reliģiju man nebija pilnīgi nekādas saistības, ne es Bībeli lasīju, ne baznīcu apmeklēju. Manā dzīvē bija radies tukšums, jo meklēto nebiju atradis. Pēc drauga vārdiem nodomāju: tomēr pamēģināšu un pierādīšu, ka varu būt kristīgs cilvēks. Izmisuma brīdī sajutu aicinājumu lūgt Dievu, jo mani uzrunāja kāds Bībeles citāts: “Aizslēdz durvis, pielūdz Dievu slepenībā, un viņš tevi uzklausīs.” Lūdzoties mājās, es pat sāku “terorizēt” Dievu — vairākus vakarus vērsos pie viņa ar lūgumu: “Dievs, es nezinu, vai tu esi vai neesi, bet, ja tu esi visvarens, izdari brīnumu un atklājies man, es gribu tevi redzēt, ja nē, zināšu, ka tevis nav!”. Šādu lūgšanu skaitīju ik vakaru vairāk kā mēnesi.Nevis matērija, bet garīga substance— Vai pēc lūgšanām jūsu dzīve mainījās?— Mūsdienu problēma ir nepastāvība. Vienu brīdi darām un domājam tā, vēlāk — pavisam citādi. Pēc lūgšanām mana dzīve uzreiz nemainījās, vien bija mazliet pierimusi, taču turpināju, kā līdz šim — gāju uz ballītēm, mājās nācu alkohola reibumā, bet pirms gulētiešanas, tomēr nometos ceļos un noskaitīju lūgšanu. Pēc laika sapratu, ka Dievu nevarēju redzēt nevis tāpēc, ka viņš ir paslēpies, bet gan tāpēc, ka es viņam esmu pagriezis muguru. Dievs ir garīga substance, nevis matērija, ko var saredzēt, viņu var sajust ar sirdi. Mēs varam parādīt krūzi vai ko citu, bet ne Dievu, jo viņu nevar ielikt rāmī un pielikt pie sienas. Sapratu, ka man jānožēlo savi grēki. Melo tas, kurš apgalvo, ka viņam grēku nav.Dieva pieskāriens— Vai nolēmāt aiziet uz grēksūdzi?— Kāds mācītājs man reiz teica: “Ingar, tev vajag īstu visas savas dzīves grēksūdzi.” Grūtākais bija būt patiesam pret sevi un atzīt grēkus, jo vieglāk ir sevi vienmēr attaisnot. Nodomāju: ja turpmāk nebūšu ar Dievu, tad nebūšu laimīgs, tāpēc, dziļi ievelkot elpu, aizgāju un izsūdzēju grēkus. Tā bija iekšēja cīņa ar sevi, jo bija lietas, par kurām man bija kauns. Pēc grēksūdzes sajutu Dieva pieskārienu un sapratu, ka vēlos iestāties garīgajā seminārā. Esmu vienīgais bērns ģimenē. Kad par savu lēmumu paziņoju vecākiem, gan tēvam, gan mātei acīs redzamas asaras. Viņi cerēja, ka man reiz būs ģimene un bērni un ka dzimta turpināsies. Lai gan vecākiem bija grūti pieņemt manu lēmumu, viņi mani saprata un atbalstīja. Visa iedzīve vienā somā— Kā gatavojāties garīgajam semināram?— Pirms iestāšanās seminārā savas mantas un dzīvokli atdevu citiem cilvēkiem. Iestājoties man līdzi bija viena soma ar mantām, un tobrīd es jutos neizsakāmi laimīgs, man bija vien pats nepieciešamākais. Seminārā mācījos sešus gadus. Studēju filozofiju, teoloģiju un daudz ko citu. Vienlaikus pilnveidoju arī savu garīgo dzīvi. Pirmajā semināra gadā man piedāvāja piedalīties kādā baznīcas organizētā Ziemassvētku eglītē nelabvēlīgo ģimeņu bērniem. Mēs, jaunie priestera amata kandidāti, mazajiem rādījām ludziņu, spēlējām dažādas spēles un rotaļas. Kad ieskatījos kāda bērna acīs, redzēju, ka tās laimē un priekā mirdz. Sapratu, ka cilvēkam var atņemt visu, bet ne šo mirkli, jo tieši tā ir pasaules lielākā alga. Likās, pat tad, ja es nomirtu un visa mana dzīve būtu bijusi bezjēdzīga, vismaz šis labais darbiņš būtu Dieva godam. Atceroties šo mirkli, man joprojām ap sirdi ir silti un jauki. Ticīgs ir katrs— Vai Pļaviņu katoļu baznīca ir jūsu pirmā darbavieta?— Kādreiz, kad biju jauns, devos, kur vēlējos, bet, kad pēc semināra beigšanas mani iesvētīja priestera kārtā, bija jāiet tur, kur sūta bīskaps. Vispirms kalpoju Madonas katoļu draudzē, bet, kad 2007. gada decembrī iesvētīja Pļaviņu katoļu baznīcu, mani te iecēla par prāvestu. Kad šeit ienācu, baznīcas otrā stāva telpās nebija nekā, vien matracis, ko aizņēmos no kaimiņu draudzes. Tās mēbeles, kas te ir tagad, saziedoja cilvēki, par to viņiem esmu ļoti pateicīgs. — Vai, jūsuprāt, ticības stiprumu var izmērīt?— Esmu sastapis daudz cilvēku, kuri tik bieži uz baznīcu neiet, bet Dievu lūdz mājās. Nav tādas ticības mērīšanas skalas. Patiesībā katrs cilvēks ir ticīgs — viens tic sev, otrs laimes amuletiem, citi — Dievam, kas atklājas caur Kristu. Ja piedzīvojam grūtības, tad neviens vairs nelūdz palīdzību zodiaka zvaigznājam vai ametistam, tad cilvēki piesauc Dievu. Melo tas, kurš saka, ka netic Dievam, jo, nonākot tumsā, vientulībā un sāpēs, viņš lūdz Dieva palīdzību.
VIZĪTKARTE.VĀRDS, UZVĀRDS:Ingars Stepkāns.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Lielvārde, 1973. gada 6. novembris.IZGLĪTĪBA: augstākā, mācījies Rīgas garīgajā seminārā.DZĪVESVIETA: Pļaviņas.NODARBOŠANĀS: Romas katoļu baznīcas Pļaviņu draudzes prāvests.VAĻASPRIEKS:ģitāras spēle.HOROSKOPA ZĪME:Skorpions.
Citi par Ingaru Stepkānu
Anna Kozlova, Romas katoļu baznīcas Pļaviņu draudzes locekle: — Priesteris Ingars Stepkāns ir ļoti jauks un gaišs cilvēks. Ja vajadzīga palīdzība un atbalsts, viņš nekad neatsaka. Kaut vairāk būtu tādu labu cilvēku!
