Vakar masu medijos lasījām ziņu, ka Valsts prezidenta rezidences remontam un labiekārtošanai ar taupību nav nekāda sakara. Laikā, kad visi cenšas “savilkt jostas”, mazina tēriņus un masveidā atlaiž darbiniekus, Valsts prezidenta rezidences remonts pagaidām izmaksājis 1,79 miljonus latu, iekštelpu remontam tērēts 1,19 miljoni latu, bet teritorijas labiekārtošanai un fasādes atjaunošanai — 567 263 lati. Šogad vēl gaidāma atbalstsienas renovācija un palīgēku rekonstrukcija, kas izmaksas palielinās.
Laikam jau Zatlera kungam patīk pasēdēt virtuvē pie vīna glāzes, jo šīs telpas iekārtošanas izmaksājusi 61 700 latu. Īpaša ir 5227 latus vērta kombinētā krāsns par infrasarkanā plīts par 3138 latiem, kas uzsilda ēdienu acumirklī, siltais skapis (Ls 2371), ledusskapis (Ls 300) saldētava (Ls 1500), kā arī vīna ledusskapis par 2242 latiem. Skapī ir trīs līmeņi — sarkanā, baltā vīna un šampanieša dzesēšanai, un tajā var ievietot 143 pudeles. Ja ir vīns, vajag arī galdu uz kura glāzes likt, tas maksājis “nieka” 1200 latu. Un tukšās pudeles taču arī kaut kur jāliek, tāpēc iegādāta īpaša miskaste “tikai” par 76 latiem. Zatlers gan skaidro, ka runa nav par viņa personisko mājokli, bet valsts vizītkarti. Viņš pats neko neesot pieprasījis, taču atsakās atbildēt, kurš ir izvēlējies dārgos sadzīves priekšmetus. Neko jau vizītkarte par gandrīz diviem miljoniem latu….Lasot šādas ziņas, īsti nevar saprast — raudāt vai smieties. Mēs, ierindas pilsoņi, laikam esam pilnīgi atpalikuši no realitātes. Izrādās, taupības režīms valsts galvai nozīmē — dzīvojam “uz pilnu klapi”. Var jau pasmīkņāt, bet valstī valdošā ekonomiskā situācija ir pārāk nopietns arguments, lai kritiski vērtētu šādu valsts naudas izšķērdēšanu. Bezdarba pieaugums pēdējo mēnešu laikā, paziņojums par to, ka pensiju indeksācija notiks tikai reizi gadā, “māmiņu” algas samazinās par 50% utt. Vai šajā laikā vajadzīgi vīna ledusskapji un kombinētās krāsnis? Vai tā nav tikai izrādīšanās ārvalstu diplomātiem un viesiem? Īsto dzīves realitāti viņi var “baudīt”, vakarā izejot Vecrīgas ielās, kas pilnas ar sīknaudu lūdzošiem pensionāriem, nepieskatītiem, noskrandušiem bērniem, meitenēm īsos svārciņos un miglainām acīm klīstošiem sveštautiešiem. Vai gadījumā tā nav Latvijas vizītkarte, kurai vajadzētu investēt ne vienu vien miljonu?