No bērniem to iespējams sagaidīt — viņi ir aktīvi —, un brīžam var pabrīnīties, kur mazie ķipari rod enerģiju, lai skrietu, lēktu, plēstos un gāztu kārtējos “podus”. Tomēr vieni to dara daudz intensīvāk, kamēr citi atrod brīdi, lai mierīgi pašķirstītu grāmatiņu un saliktu mozaīku. Te arī ir robežšķirtne, kas temperamentāli atšķir mierīgos un aktīvos bērnus — skaidro psiholoģe Aiga Jankevica, mudinot mazajiem lieki nepiekārt hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindroma (UDS) birku. Tās ir diagnozes, kuras ar speciālu testu un pārbaužu palīdzību nosaka speciālisti, un tās apstiprinās tikai aptuveni pieciem līdz 15 procentiem bērnu — norāda psiholoģe.
Grūti koncentrēties“Mēs piedzimstam katrs ar savu temperamentu, kas tiek ģenētiski pārmantots. Aktivitāti nosaka iedzimtība, arī vides faktori, piemēram, vai topošā māmiņa nav strādājusi ar indīgām ķīmiskajām vielām, smēķējusi un lietojusi alkoholu, kā arī audzināšanas stils. Tas šajā gadījumā var būt vai nu pārāk autoritatīvs, vai normām un robežām tiek atmests ar roku — sak, manējais ir hiperaktīvs, un tur neko nevar līdzēt!” raksturo A. Jankevica, piebilstot, ka aktivitāte par sevi ir normāla un pozitīva parādība, īpaši pirmsskolas vecuma bērniem, tomēr svarīgi to sabalansēt ar mierīgu rīcību. “Aktīvie bērni ir vairāk tendēti uz “lielām” kustībām. Viņi, piemēram, var šķietami bezmērķīgi skraidīt un skaļi “rūcināties” ar mašīnītēm, bet viņiem ļoti grūti piesēsties pie darbiņa, kas prasa koncentrēt uzmanību. Aktīvs bērns to parasti neizvēlas. Viņos valda pārāk liela trauksmainība, kas neļauj nomierināties un pievērsties sīkākiem darbiem,” turpina psiholoģe. Viņa atzīst, ka parasti aktīvāki ir zēni, kas saistīts gan ar CNS īpatnībām, gan stereotipiem audzināšanā. “Daudzi vecāki uzskata, ka zēniem vienkārši jābūt kustīgiem — nesēdēs taču kā tāda meitene un nekrāsos grāmatu!”.Jābūt acīm pakausīAktivitāte, kā arī hiperaktivitāte un UDS parasti raksturīga bērniem līdz piecu, septiņu gadu vecumam, līdz tā pakāpeniski mazinās. Tomēr audzināt kustīgo ūdenszāli mammām un tētiem neklājas viegli. “Šiem vecākiem ir ļoti grūti. Bieži vien viņi jūtas bezspēcīgi, kā slikti tēti vai mammas un savā ziņā izolēti, jo nevar kopā ar bērnu, piemēram, aiziet pie draugiem padzert kafiju, jo visu laiku būs mazais jāpieskata, lai viņš kaut ko nesastrādā. Tas rada lielu spriedzi un paģēr, ka vecākiem acīm jābūt arī pakausī un sānos, jo nemitīgi jāredz, kur atvase pieķērusies, uzrāpusies, ko nogāzusi un saplēsusi, kas ļoti aizkaitina,” atzīst Aiga, norādot, ka šādā situācijā ieslēdzas savdabīgs apburtais loks vai vāveres ritenis un tikai pieaugušā gudrība var no tā izraut.Samīļot un uzslavēt!“Lielākā kļūda ir dusmoties uz aktīvo bērnu, kaut gan tieši tas parasti notiek, un to var saprast. Kā lai nedusmojas, ja mazais paķēris lūpukrāsu un izsmērējis pa visu tapeti?” teic psiholoģe, uzsvērdama, ka kustīgajai atvasei vairāk par visu vajadzīga nevis strostēšana, bet uzslavas un novērtējums, kaut par niecīgāko brīdi, ko viņš pavadījis mierīgi. Turklāt, kad dusmojas, grūti mazo samīļot, kas arī ir ļoti svarīgi aktīva bērna audzināšanā. “Vācijā izstrādāta ciešo skāvienu teorija, kas pauž, ka jebkuru bērnu, kas niķojas vai šķiet nevaldāms, cieši jāapņem, un tas jādara nevis ar naidu, bet mīlestību, it kā bremzējot impulsīvo rīcību,” stāsta A. Jankevica, atzīstot, ka vecākiem to nebūtu grūti izdarīt, jo viņus ar bērnu saista cieša bioloģiska saikne. Tomēr mēs bieži darām pretējo — sūtām bērnu prom uz savu istabu, rājam un pat fiziski sodām, jo mazais ķipars tik ļoti provocē!Vecāki arī nereti kļūdās, domādami, ka aktīvo mazuli ir teju neiespējami “vest pie kārtības”. “Šiem bērniem ļoti nepieciešamas konkrētas prasības, nevis abstrakti teicieni — uzvedies labi, esi kārtīgs, klausi! Bet ko tas nozīmē? Viņiem jādara zināmas prasības un noteikti jāievēro konsekvence, kuras bieži pietrūkst.”Svarīgs dienas ritmsAudzinot kustīgu bērnu, jau no mazām dienām vajadzētu padomāt arī par viņam piemērotu un drošu fizisko vidi. “Ja zinām, ka viņš vienmēr raujas pie galdauta, varbūt nelikt uz galda kristāla vāzi, bet visu novākt, pacelt augstāk un neturēt ģimenes relikvijas bērna acu priekšā,” iesaka Aiga. Būtu jāizvairās arī no spilgtiem audiovizuālajiem kairinātājiem un pārāk lieliem dizaina objektiem, kas rada papildu slodzi mazuļa uztveres sistēmai un neveicina nomierināšanos. Jo tieši miers, piemēram, pirms gulētiešanas, ir svarīgs salda miedziņa priekšnosacījums. “Vecāki nereti domā, ja mans bērns ir tik aktīvs, lai skrien un lec, kamēr “krīt”, bet tas var notikt arī pēc pusnakts! Turklāt, ja mazais ir pārlieku aktīvs un satracināts, viņam grūti aizmigt,” stāsta A. Jankevica, ieteikdama pirms miega mierpilnus rituālus, piemēram, vannošanu un vieglu masāžu.“Aktīvam bērnam svarīgs ir sakārtots un konsekvents dienas ritms, ka viņš zina un spēj paredzēt, ar ko diena sāksies un beigsies,” norāda psiholoģe, atzīdama, ka darbs ar kustīgu mazuli ir lēns un prasa lielu pacietību. Tomēr, jo ātrāk vecāki sapratīs situāciju un pieņems savu atvasi tādu, kāda viņa ir, jo vieglāk klāsies bērna audzināšanā.
