Liktenis ir izcils mīlestības stāstu režisors. Ja tam palīgā nāk nejaušība, tad stāsts var sākties. Nav divu vienādu mīlestības stāstu, katrs no tiem ir vienreizējs savā neatkārtojamībā, tāpat kā Kristīnes un Edgara (vārdi mainīti — aut.) stāsts.
Ierasts, ka bildinājumu ar rubīnsārtām rozēm un gredzena kārbiņu rokās teic vīrietis, bet mēdz notikt arī savādāk.Liktenīgā satikšanāsBija skaista augusta svētdiena. Koku zaros rotaļājās saulstari, un gaisā jau bija jūtama dzestra rudens smarža. Kristīnei nesen bija apritējuši 17 gadu, un viņa izbaudīja pēdējo skolas brīvlaika mēnesi, tāpēc todien devās līdzi draudzenei Lienei uz netālo ciematu, kur viņai bija norunāta tikšanās, kā nekā draudzene jāatbalsta.Šī diena gan Lienei, gan Kristīnei bija liktenīga — Liene izšķīrās ar savu puisi, bet Kristīne nejauši satika savu tagadējo vīru Edgaru.Puisim bija 19 gadu, augums — ap 180 centimetru, iededzis saulē, linu gaišiem matiem un zaļām acīm. Kristīne domāja, ka Edgaram patīk Liene, tāpēc pret puisi izturējās vienaldzīgi. Pēc pāris dienām Edgars viņu uzaicināja uz koncertu. Kristīne nepiekrita, tomēr saprata, ka puisis viņai nav vienaldzīgs, un uz pasākumu brīvdienās ielūdza Edgaru. Tā abi sāka draudzēties. Pagāja vairāk kā trīs gadi, viņu mīlestība nebija mazinājusies, bet katru dienu kļuva jo stiprāka.Negaidīts pārsteigumsPienāca Valentīndiena, ko jau trešo gadu pāris svinēja kopā. Ārā lielām pārslām sniga, debesis šur tur sārtojās. Šo dienu viņi ar draugiem nolēma nosvinēt nelielā viesu namā. Edgaram pat prātā neienāca, ka vakara gaitā gaidāms kāds nozīmīgs notikums. Visi tērzēja un pārrunāja jaunākos notikumus, kad Liene pēkšņi izsaucās: “Kristīn, vēl ilgi?”. Edgars jautājošu skatu pavērās Kristīnē, un viņa silti pasmaidīja. Meitene smalkajās rokās paņēma sarkanu kārbiņu, piegāja pie Edgara, satvēra aiz rokas un sacīja: “Mīļais, kopā esam vairāk kā trīs gadus, šis laiks manā dzīvē bijis jaukiem notikumiem un mīlestības pilns.” Kristīne turpināja, bet Edgars vēl joprojām neko nesaprata un izskatījās pagalam apjucis, līdz viņa, lūkojoties mīlošām acīm, jautāja: “Vai kļūsi par manu vīru?”. Telpā valdīja kapa klusums, draugu jautrās čalas uz brīdi apklusa, un visi gaidīja Edgara atbildi. Mūžam jautrais un runātīgais puisis nevarēja izdvest ne vārdiņa. Šādu uzdrīkstēšanos no Kristīnes viņš nebija gaidījis. Edgars apskāva savu mīļoto un teica: “Protams, dārgā, tu taču zini, cik ļoti es tevi mīlu!”. Draugi priekā gavilēja, jo zināja, ka abiem kopā ir ļoti labi. Todien tika nolikts arī kāzu laiks — augusts, jo abi šajā mēnesī iepazinušies. Vēlas būt princeseKristīne sāka gatavoties kāzām. Šķirstīja žurnālus un mēģināja iztēloties savu kāzu kleitu, bet īstenībā viņai bija skaidrs, ka šajā dienā vēlas būt kā princese. Laiks skrēja nemanot. Pienāca arī kāzu diena. Šīs dienas prieku un laimi viņi vēlējās dalīt ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem, tāpēc aicināja tikai pašus tuvākos radus un draugus. Šajā dienā Kristīne bija princese, bet Edgars — viņas princis, un abiem likās, ka visa pasaule līksmo kopā ar viņiem.Kopš abu kāzām pagājis pusotra gada. Šo Valentīndienu viņi nesagaidīs viesu namā, kur Kristīne bildināja Edgaru, bet dosies izbraukumā uz vietu, kur abi pirmo reizi tikās, iedegs svecītes un romantiskas mūzikas pavadījumā, nodejos kādu deju.
