Parasti uz veikaliem iet Izabella, bet vakar, kā iegāju, tā apstulbu. Domāju, ka esmu nokļuvis siržu paradīzē. Kur vien skaties — sirds! Uz šokolādēm, konfekšu kārbām, gultas veļas, traukiem.
Pat mīkstajiem spēļu lācīšiem tās iestūķētas ķepās. Piegājis pie gaļas stenda, sāku pat desu meklēt sirds formā un, jutos vīlies, tādu neatradis.
Iznācis no veikla, es pat dažus pretimnācējus saskatīju sirds formā, tādu pamanīju arī peļķi. Vistrakākā man bija nakts. Sapnī redzēju, ka man pakaļ dzenas mazu sarkanu sirsniņu bataljons un sauc: “Valentīn, pagaidi!”. Bet es viņām atbildu: “Es neesmu Valentīns, esmu Indriķis!”. No rīta Izabella man uzdāvināja pidžamu ar sirsniņām. Man gan liekas, ka viņa to bija pirkusi sev, bet kārtējo reizi — pāris izmēru mazāku. Viņa bija izcepusi arī kēksu sirds formā. Gribēdams atslabināties no “siržu invāzijas”, nolēmu paklausīties radio. Bet tur dzied: “Muļķe, sirds, tai nekur nekad nav gana…”. Nu vai nav trakam jāpaliek!
