Februāra pirmajā nedēļā Latvijā virmoja tādas politiskās kaislības, kādām, valdība, šķiet, tā īsti negribēja ticēt. Zinot latviešu zemnieku pacietīgo raksturu, arī vairums pilsētas iedzīvotāju, iespējams, uzskatīja, ka arī šoreiz lauksaimnieki pastrīdēsies ar valdību un zemkopības ministru un tā arī paliks. Taču pacietības vadzis lūza, un smagās tehnikas straume ieplūda Rīgā.
Šajā protesta akcijā zemnieki apliecināja, ka viņu prasības ir pamatotas. Nenotika nekādas “diversijas”, viņi vienkārši paziņoja, ka Rīgu atstās tikai tad, kad valdība viņus uzklausīs. Kā burvju mākslinieks no cepures premjers Ivars Godmanis “izvilka” 27 miljonus latu prasīto 24 vietā un zemniekiem, galvenokārt piensaimniekiem, apsolīja valsts atbalstu kredītu atmaksāšanā. Piensaimnieki patlaban ir uz iznīcības robežas, tāpēc viņu prasības ir tik striktas. Ekonomisti gan uzskata, ka šī palīdzība ir piliens jūrā un tikai nedaudz attālinās Latvijas piensaimniecības nozares likvidāciju. Var būt arī tā, taču pat dažu mēnešu laikā rosīgs, praktiski domājošs zemnieks var rast risinājumu, kā izvairīties no bankrota un sakārtot savu saimniecību. Tāpēc jau cilvēkam ir smadzenes, lai domātu, meklētu un rēķinātu. Iepriecina, ka zemnieki jau sāk piena pārdošanu Kokneses un Aizkraukles tirgū.Piensaimniekiem, manuprāt, jau sen vajadzēja pašiem dibināt kooperatīvus un piedalīties piena pārstrādē. Pašiem veidot pārstrādes uzņēmumus vai sadarboties ar esošajiem, lai daļa paju un tiesības lemt par iepirkuma cenām būtu arī ganāmpulku īpašniekiem. Diemžēl tas ir nokavēts, taču, ja valdība palīdzētu, piensaimnieki Latvijā varētu savus pārstrādes uzņēmumus veidot. Būtu darba vietas, pašu produkcija paliktu Latvijā un lielveikalos vairs nevarētu tik lielā daudzumā pārdot lietuviešu lēto pienu. Es uzskatu — tas ir nepareizi, ka Latvijā nav lielveikalu, kur būtu tikai pašu ražotie produkti, vismaz lielākā daļa.Zemnieki pierādīja, ka viņi savus solījumus vējā nebārsta, ka valdībai viņi jāņem vērā kā reāls spēks. Protams, zemkopības ministra Mārtiņa Rozes demisija ir tikai pirmais akmentiņš, kas, ripodams no augsta kalna virsotnes un aizraujot sev līdzi citus akmeņus, var radīt lielu nogruvumu. Tauta sen pieprasa arī Ata Slaktera, Aināra Šlesera un Vineta Veldres demisiju. Taču aplamā partiju politika, kad ministru amatos ieceļ nevis speciālistus, bet partijas biedrus, vēl stingri turas savās pozīcijās. Tā ir viena no lielākajām valdības un parlamenta kļūdām, jo sekas nu ir redzamas. Ne velti Eiropas Savienības valstu vidū Latvija atzīta kā valsts, kas “iekritusi visdziļākajā krīzes bedrē”. Balsojums par uzticību premjeram Ivaram Godmanim pārliecināja, ka viņa prestižs un reitings ir zems, lai gan šoreiz viņš amatā vēl palika. Es tomēr nevaru iedomāties, kāds politiķis varētu būt viņa vietā, kaut brīžiem šķiet, ka viņš valstī notiekošo pilnībā neapzinās. Tagad Latvijas dzīvi nosaka naudas aizdevēji, tāpēc tauta nezina, kāda būs rītdiena pēc mēneša, kur nu vēl pēc gada vai diviem. Arī ideja veidot plašāku koalīciju patlaban neko neglābs. Partija “Jaunais laiks” jau no goda strādāt pozīcijā atteicās, taču viņus neliek mierā Tautas partija. Tā vēl cenšas no caurās un grimstošās valdības laivas vraka izsmelt ūdeni, piedevām ar citu partiju palīdzību. Domāju, ar savas darbības negatīvajām sekām šai partijai jātiek galā pašai. Esmu dzirdējis viedokli, ka nākamajās Saeimas vēlēšanas varētu uzvarēt kreiso spēku partijas, tomēr ceru, ka latviešiem pietiks saprāta tā nebalsot, bet izvēlēties gudrus jaunus cilvēkus no savējiem. Citādi, mainot vietām saskaitāmos, summa nemainīsies, un rezultāts būs tāds pats, kā tagad. Kaut gan arī jaunie spēki drīz vien var mainīties, jo vara un nauda cilvēkus pārvērš līdz nepazīšanai.Iespējams, esošā valdība tomēr drīz demisionēs, jo tā nespēj pildīt doto solījumu neaiztikt pensijas, “māmiņu algas”, bezdarbnieku pabalstus, skolotāju un medicīnas darbinieku atalgojumu. Katram skaidrs, ka, cilvēkus atbrīvojot no darba, palielinās bezdarbnieku skaits un arī summas, kas jāatvēl pabalstiem. Visvairāk baida tas, ka vienā jaukā dienā valdība pateiks: “Atvainojiet, pensijām naudas nepietiek!”. Vai arī bezdarbnieku pabalstiem. Esmu mērnieks un, tiekoties ar klientiem, redzu, ka šogad daudziem pirmajā vietā ir izdzīvošana, nevis īpašuma sakārtošana. Klientu skaits mūsu nelielajai firmai ir samazinājies, lai gan mēs maksu par pakalpojumiem neesam palielinājuši. Cilvēkiem nav naudas, jo nav ienākumu, bet izdevumi visur palielinās. Reiz vedu kādu dāni parādīt vietu, kur varētu iegādāties īpašumu, bet viņš jau pusceļā lūdza, lai tālāk nebraucu, jo ceļš bija tik slikts, ka ārzemnieks no visa atteicās, skaisto vietu pat neredzot. Ceļš no Sērenes līdz Sunākstei radīs problēmas arī jaunajam Jaunjelgavas novadam.Esmu optimists, kaut gan patlaban arī man nav padoma, kā Latvijas valdībai apturēt nabadzības pieaugumu. Ja man būtu iespēja, es sāktu ar prioritāti izglītībai un ražotņu veidošanu gan pilsētās, gan laukos. Ja mēs savulaik būtu piekrituši Jēkabpils rajonā celt celulozes kombinātu, iespējams, tagad tur cilvēki strādātu, un kombināta ražojumiem būtu pieprasījums arī ārpus Latvijas. Taču varbūt notiktu tāpat kā ar kokapstrādes uzņēmumiem, kuru produkcijai nav noieta. Nav īstais laiks arī nekustamo īpašumu tirdzniecībai. Tie, kuri nevarēja nopirkt dzīvokli dāsnajā kredītu došanas laikā, to nenopirks arī tagad. Tas nekas, ka cenas zemākas, arī algas ir krietni mazākas. Man lika padomāt Aivara Lemberga atziņa, ka patlaban ir īstais laiks jaunu iespēju meklētājiem, viņi spētu pelnīt miljonus, tikai jāatrod īstā niša. Taisnība, jo, lai cik naudas cilvēkam būtu, ar laiku tā izsīkst. Naudai jārada nauda, tikai tad valsts var pastāvēt un cilvēki dzīvot pārticībā. Negribu ticēt, ka Latvijai nu vajadzīgs Laimes lācis. Viss pašu rokās, mēs tomēr esam Eiropas sastāvdaļa, tikai to saprātīgi jāizmanto, nevis jāpakļaujas katrai muļķībai, ko no mums pieprasa. Lai mums pietiktu spēka aizstāvēt savu valsti un brīvību!
