Skrīveros dzīvojuši un dzīvo daudzi ievērojami cilvēki — viens no viņiem ir agronoms Jānis Auseklis. Viņš piecdesmit gadu veltījis sirdij tuvajam agronoma darbam un par nopelniem Latvijas labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No Agronomu biedrības dibināšanas 1988. gadā bija tās prezidents, bet no 2006. gada ir biedrības goda prezidents. Jānis Auseklis ir īsts latvietis gan pēc izcelsmes, gan iekšējās būtības. Viņam lielākais dārgums ir zeme, kas vienmēr jākopj, jo tā saviem kopējiem vienmēr ir dāsna.
Jānis Auseklis savā darba mūžā nodarbojies gan ar pļavu zāļu kultivēšanu, gan graudaugu audzēšanu. Diezin vai Latvijā ir tāda zemnieku sēta, kuras pļavās un laukos nebūtu kas sēts no Skrīveru zālāju sēklaudzētāju devuma. Tur ir arī Jāņa Ausekļa darba daļa. “Ja man būtu vēl viena dzīve, es atkal būtu pļavu agronoms,“ pārliecināts Ausekļa kungs.
Apbur pļavas skaistums
— No kā mācījāties strādāt zemes darbus?
— Zemi iemīlēju bērnībā, redzot, kā strādā tēvs un māte. Tēvs bija pagasta skrīveris un Lauksaimniecības biedrības priekšsēdētājs. Ģimenei piederēja 52 hektāri zemes. Tās apstrādāšanā un kultūru audzēšanā viņš izmantoja jaunākās zemkopības metodes. Atceros viņa iekopto nelielo pļavas stūrīti, kas bija apsēts ar dažādu zāļu maisījumu. Vēl tagad iztēlē redzu, kā saulē vizēja pļavas auzene, kā zāļu stiebros šūpojās rasas pilieni un zirnekļu tīmeklīši.
Viss sākās ar govju ganīšanu un dabas ainavu vērošanu. Bērna fantāzija ir bagāta. Bērnībā jutu, ka pilsētā nav tik labi kā laukos. Tāpēc zināju, ka mana vieta būs pļavās un tīrumos, dabā, kas jāsaudzē, bet reizē arī jāpārveido un jāsakārto.
Patriotismu ieaudzina skolā
— Vai arī patriotismu jums mācīja bērnībā?
— Patriotismu apzinājos vietējā pamatskolā, kuras pārzinis bija atvaļināts Latvijas armijas virsnieks. Viņš mūs audzināja par Latvijas patriotiem.
Skolai bija savs karogs. Tajā bija vārdi: “Stiprinies miesā, stiprinies garā, tev jāiet par tautu un Tēviju karā!”. Karogu juku laikā skolas pārzinis aizveda sev līdzi pāri okeānam. Mana pirmā skola joprojām darbojas.
Izvēlas darbu kolhozā
— Kā kļuvāt par agronomu?
— Vispirms mācījos Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Tad iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātes neklātienē. Septiņos gados augstskolu pabeidzu. Strādāju dažādās vietās — Stendes selekcijas stacijā, Saulaines lauksaimniecības skolā. Sākās kolhozu dibināšanas laiks, un Saulainē noorganizēja lauksaimniecības skolu.
1957. gada aprīlī ierados Zemkopības institūtā Skrīveros, kur sāku strādāt Pētera Pommera vadītajā pļavkopības nodaļā. Tur nostrādāju sešus gadus, bet toreizējā institūta kolektīva aktivitātes man tomēr bija diezgan nepieņemamas, tāpēc izvēlējos darbu vietējā kolhozā. No vairākām mazām saimniecībām izveidoja lielo Skrīveru izmēģinājumu saimniecību, kur arī lielāko daļu darba mūža aizvadīju. Arī šajā saimniecībā man uzticēja pļavkopības agronoma pienākumus.
Intensīvi sākām audzēt zālājus un vācām no tiem sēklas, ierīkojām labas ganības ar elektriskajiem ganiem. Skrīveri pamazām izveidojās par centru, kurā zinības guva daudzi Latvijas zālāju sēklaudzētāji.
Aizstāv Staburagu
— Skrīverieši un visi, kas jūs pazīst Latvijā un ārpus tās robežām, atceras Jāni Ausekli kā aktīvu dabas draugu.
— Līdzko sākās dabas draugu un aizstāvju kustība un dibināja dabas aizsardzības biedrību, es apzinājos, ka mana vieta ir kopā ar šiem cilvēkiem. Piedalījos daudzos pasākumos, lai saglabātu Latvijas skaistās ainavas. Vācām parakstus arī pret Staburaga appludināšanu, kā dēļ ar valdošo varu radās konflikts. Toreiz izmantojām pat savu “smago artilēriju” — slaveno rakstnieku novadnieku Andreju Upīti, kuram padomju vara pāri nedarīja. Uzrakstījām viņam vēstuli, gāju pie Skrīveru vidusskolas direktora aģitēt, lai arī viņš kādu vārdu saka. Direktors rakstu paņēma, bet neko neapsolīja. Es nezināju, ka šis cilvēks bija kompartijas toreizējā Ogres rajona biroja sastāvā. Nākamās dienas rītā darbavietā ieradās rajona milicijas un čekas priekšnieks un strikti noprasīja: “Ko jums vajag no Daugavas?”.
Viņi nesaprata, ko Latvijai nozīmē Staburags. Mums pateica, ka rakstīt ko līdzīgu var katrs atsevišķi, bet kolektīvu vēstuli nedrīkst sūtīt, tas esot pretvalstiski. Cietumā mūs neielika, bet “padrebināja” gan.
Divatā stāda ozoliņus Ulmanim
— Jūs savulaik Skrīveros organizējāt arī Ulmaņa birzs stādīšanu.
— Tas bija 1977. gadā, kad Andrejam Upītim svinējām 100 gadu jubileju un Skrīveros bija lieli svētki. Tajā pašā gadā 100. dzimšanas diena bija arī rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam, un svinības organizēja toreizējais Neretas ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs Tālis Zālītis. Jubileja bija arī Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim, kuram latvieši pat kapavietu nezināja.
Man radās ideja viņa godam iestādīt ozolu birzīti. Uzaicināju piedalīties, manuprāt, lielus patriotus. Taču biju maldījies. Vienīgais, kurš tajā dienā kopā ar mani stādīja ozoliņus, bija saimniecības 80 gadu vecais brigadieris Juris Rudzītis. Viņam acīmredzot nebija, ko zaudēt. Iestādījām desmit ozoliņu netālu no “Kalniņu” mājām, kur bija dzimis Andrejs Upīts. Daži kociņi nonīka, bet lielākā daļa ir lieli, ar nazi vairs nav nogriežami.
Paliks Skrīveros
— Kad aizgājāt pensijā, vai nedomājāt atgriezties tēva mājās?
— Tēva mājās saimnieko māsas bērni, es aizbraucu tikai ciemos. Zemi lielākoties iznomā, bet mājai jau vairāk nekā simts gadu. Ja būtu spēks, varētu tur dzīvot, taču nu jau esmu kļuvis par skrīverieti. Pensijā pēc 50 nostrādātajiem gadiem devos 1999. gadā. Tagad te dzīvoju un arī palikšu.
Nu ir daudz laika pārdomāt paveikto. Skrīveri bija vieta, kurā allaž centās ieviest jaunākās lauksaimniecības metodes. Piemēram, mums Latvijā pirmajiem bija elektriskais gans un labiekārtoti ganību aploki. Saimniecībā bija ļoti daudz govju, tāpēc liela nozīme bija labām ganībām un pļavām. Ne velti par Skrīveru zemi joprojām teic, ka tā ir zaļa. Tā tas ir jau kopš Kārļa Ulmaņa un Andreja Upīša laikiem. Domāju, ka mans devums Skrīveru zemes kopšanā nav zudis. Zāļu sēklkopība nav izputināta, un Skrīveru vārds ir zināms aiz Latvijas robežām, jo Skrīveru sēklas sēj lielās un mazās saimniecībās jau gadu desmitiem.
— Vai nav tā, ka aizrautība darbā jums aizņēma visu laiku un tā pietrūka ģimenes veidošanai?
— Vienmēr jau domāju, ka laika vēl diezgan. Darbs patiesi bija visa mana dzīve un nedomāju, ka reiz arī es novecošu.
— Skrīverieši atzīst, ka pret sevi esat ļoti pieticīgs, bet pret citiem — dāsns.
— Mana dzīve veidojās kopā ar Latviju. Es darīju, ko spēju un kā pratu, lai lauksaimniecība plauktu un Skrīveru lauki būtu zaļi. Cilvēkam jau nevajag daudz. Man vienmēr spēku deva darbs, rasā vizošās pļavu zālītes, tām katrai savs košums. Ja kādreiz neveicās, vienmēr sev atkārtoju: “Rītdiena būs labāka par šodienu!”. Šī doma mani spēcināja, un patiesībā tā taču dzīvē arī notiek. Katra jauna diena nāk ar ko nebijušu, nav divu vienādu, tāpēc rītdiena jāgaida ar domu, ka tā būs labāka par šodienu.
Jābūt vienotiem
— Tomēr šodien zemniekiem klājas tik grūti, ka jācīnās par savām tiesībām.
— Jā, zemnieki brauc uz Rīgu, jo mums nav īsta valsts līdera. Latviešu tautai lielākos zaudējumus iebrucēji nodarīja 1941. un 1949. gadā. Jebkurā sabiedrībā ir aktīvie un pasīvie cilvēki, manuprāt, trīs, četri procenti no sabiedrības ir tie darbīgie un uzņēmīgie cilvēki. Tautas “smadzenes” šajos gados cieta visvairāk, un tie, kuri no Sibīrijas atgriezās, bija garīgi salauzti. Arī šodien aktīvo inteliģento cilvēku ir maz. Diemžēl politiķiem ne vienmēr rūpes par tautu ir pirmajā vietā. Tagad zemnieki rīkojas pareizi, vienīgi šādu protesta akciju varbūt vajadzēja rīkot jau krietni agrāk, tad lauksaimniecībā nebūtu tik lielu zaudējumu, kā patlaban.
Ļoti žēl, ka izputinātas cukurfabrikas. Man kremt arī tas, ka savulaik cukurbiešu audzētāji no diviem novadiem tepat Latvijā nevarēja vienoties par cukura ražošanu, kā to izdarīja lietuvieši un igauņi. Zemnieki daudzās lietās ir neaktīvi. Piemēram, kooperatīvu dibināšana tikai tagad ir sākusies, bet tie taču Eiropā un citviet ir sen. Latvieši vienmēr vilcinās. Arī Ulmaņlaikos bija kooperatīvi un katrā pagastā daudz biedrību. Patlaban tā nav. Arī zemes reforma bija diezgan dramatiska. Redzēsim, kā dzīvosim pēc novadu izveidošanas.
Domāju, ka lauksaimnieki, kuriem ir jauna, moderna tehnika un lieli ganāmpulki, izturēs. Praktiskajos jautājumos ražotājiem, pārstrādātājiem un tirgotājiem jāvienojas, un piensaimniecību Latvijā iznīcināt nedrīkst.
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Auseklis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1930. gada 9. augustā Limbažu rajona Vīķenes pagastā.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvēta Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāte.
NODARBOŠANĀS: pensionārs, Latvijas Agronomu biedrības goda prezidents.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
VAĻASPRIEKS: mazdārziņa kopšana un pastaigas gar Daugavu, pļavu augu valsts pētīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
