Mums, zemniekiem, darba vienmēr ir daudz. Arī pagājusī nedēļa nebija izņēmums. Siltāks laiks, aukstāks — brīvdienu nav. Tik un tā lopi jābaro un jāslauc. Saimniecībā 80 slaucamu govju un ap 40 jaunlopu. Pašiem vien tik lielam ganāmpulkam spēka nepietiek. Līdz šim varējām atļauties algot vienu strādnieku. Nav iespējams pateikt, kā būs turpmāk, kad krīze kļūs vēl dziļāka. Mēs varam ieekonomēt naudu, bet ne veselību.
Bebru apkaimē man bija uzticēts paziņot zemniekiem par otrdienas protesta akciju. Cilvēki labprāt atsaucās aicinājumam — pacietības mērs jau sen ir pilns, tikai līdz šim neviens neuzņēmās organizēt protestus. No Bebriem piedalījās zemnieki ar 13 traktoriem.
Šajā akcijā vēlējāmies pateikt, ka valdībai steigšus jārīkojas, lai cilvēki nepamestu laukus. Pašlaik mēs, zemnieki, tikai eksistējam, par dzīvi to jau sen nevar nosaukt. Daudzi jautā, vai mums nevajadzēja braukt ar traktoriem uz Rīgu? Varbūt otrdien mēs vēl īsti nebijām tam gatavi, tomēr, ja šāds aicinājums būtu izskanējis, mēs būtu braukuši arī uz Rīgu. Ja valdība vēl nerīkosies, mūs divreiz nebūs jāaicina. Mums nav, kur atkāpties.
Pirmā akcija bija Valmierā. Arī es uz to biju aizbraucis. Toreiz mūs mazliet ievēroja, taču nekas nemainījās. Nākamā akcija piesaistīja daudz lielāku uzmanību. Pats zemkopības ministrs Mārtiņš Roze tikās ar mums. Viņš ir “izbrīnīts” par augstajām piena cenām veikalos. Vai tiešām zemkopības ministrs dzīvo uz citas planētas? Viņam jābūt zinošākajam speciālistam visās ar lauksaimniecību saistītajās jomās, bet, izrādās, viņš nezina nekā! Zemkopības ministrija, šķiet, dara visu, lai iznīcinātu pēdējo ražojošo nozari Latvijā. Tā notika ar cukura rūpnīcām, tāds pats liktenis laikam sagaida piena lopkopību un pēc tam arī graudkopību.
Šoreiz protestu sāka lopkopji. Diemžēl šī un graudkopības nozare ir cieši saistītas. Ja nebūs lopu, nevajadzēs arī lopbarības graudu. Pārtikai graudus izaudzēt varētu vien daži zemnieki vai arī tos ievedīs.
Otrdienas akcija bija paziņojums, ka esam gatavi aizstāvēt savas tiesības visiem iespējamajiem līdzekļiem. To gan vajadzēja darīt daudz agrāk — tajā brīdī, kad Latvijā likvidēja cukura nozari. Taču laikā šis lēmums ietekmēja pārāk maz lauksaimnieku — tikai cukurbiešu audzētājus. Tajā mirklī bija labas piena un gaļas iepirkuma cenas. Arī graudaudzētāji pārāk neuztraucās. Ja jau toreiz zemnieki būtu aktīvi rīkojušies, mēs nebūtu tik dziļā krīzē.
Šobrīd vislielākā problēma, ka es, zemnieks, nevaru aizņemties bankā naudu, lai atdotu iepriekš aizņemto. Valsts gan var — uzņemas jaunu parādu, lai atdotu iepriekšējo. Nauda jāaizņemas, lai to ieguldītu peļņu gūstošā ražošanā. Tikai tā var izkulties no krīzes. Pie mums aizņemto naudu iegulda izputējušā bankā, tā jau nenonāks pie ražotājiem, bet gan ieripos kāda miljonāra kabatā.
Valdība dara visu, lai Latviju pārvērstu par noieta tirgu citviet Eiropā saražotām precēm — bez vietējās konkurences, bez iespējām kavēt šo preču pārdošanu. Tikai šī plāna īstenotājiem “aizmirsies”, ka pircējiem, lai ietu uz veikalu, nauda kaut kā pirms tam jānopelna.
Nedēļas nogalē saņēmu vēl kādu nepatīkamu ziņu. Uzņēmums “Cesvaines piens”, kam līdz šim pārdevu pienu, paziņoja, ka līdzšinējo 18 santīmu par litru vietā maksās tikai 15,5 santīmus. Diemžēl manā saimniecībā piena litra pašizmaksa ir 19 santīmu…
Tātad, lai saimniecība varētu attīstīties, iepirkuma cenai jābūt nedaudz lielākai. Man, piena ražotājam, vienīgi nav skaidrs, kāpēc pēc šāda cenas krituma litrs piena veikalā joprojām maksā no sešdesmit līdz septiņdesmit santīmiem? Nav normāli, ka pārstrādātājs un pārdevējs gūst lielāku peļņas daļu nekā pats piena ražotājs.
Zemnieks nekad nav bijis bagāts, un arī miljonus man nevajag. Man nepieciešams tik, lai nevajadzētu skaitīt santīmus, lai es varētu izskolot savus piecus bērnus, nodrošināt viņiem nākotni. Mani bērni redz, kāda ir valsts attieksme pret lauksaimniekiem. Viņi jau šobrīd nesaskata tam visam jēgu, un, tiklīdz iegūs vidusskolas izglītību, viņi dosies projām no laukiem. Arī es reizēm apsveru iespēju doties uz ārzemēm. Taču man te ir ģimene, saimniecība, man nav izvēles — jāpaliek un jācīnās.
Izvērtējot pašreizējo situāciju, jāsecina, ka grūtākie laiki zemniekiem vēl tikai būs. Degvielas patēriņa ziņā ir klusais laiks. Pašlaik izmantojam pērn savākto lopbarību, tā jāpieved tikai līdz fermai. Grūtības sāksies, kad pirmo reizi būs jāpļauj. Ar tik zemām piena iepirkuma cenām neko nopelnīt nav iespējams, bet degvielas tirgotāji uz parāda neko nedos. Labi, ja spēsim norēķināties ar bankām. Nevarēsi sagādāt lopiem barību, un bankrots būs neizbēgams. Naudas trūkums var kavēt arī sēju graudkopjiem. Ne velti teic — ko sēsi, to pļausi.
Zemnieki valdībai deva nedēļu laika. Taču tā pavadīta, meklējot jaunus koalīcijas partnerus, nevis mēģinot atrisināt krīzi. Kāpēc, lai ieguldītu “Parex” bankā simtiem miljonu latu, pietika pāris stundu? Kāpēc valsts par pāris latiem nevar nopirkt piena kombinātus un atdot zemniekiem? Tajos uzņēmumos, kur piena ražotāji ir arī pārstrādātāji, tik lielu problēmu nav. Tur naudas plūsma ir sabalansēta. Varētu taču izveidot jaunus piena ražotāju un pārstrādātāju kooperatīvus. Ieguvēji no tā būtu visi.
Taču nav jau tā, ka pagājušajā nedēļā bija tikai sliktais. Piemēram, Bebru pamatskolā sporta zālei atjaunots grīdas segumu. Tur trenējas gan bērni, gan pieaugušie. Tā ir laba atslodze no saspringtās ikdienas.
