Inese Jauģiete ir aizkraukliete, te pavadīta bērnība un skolas laiks. Ieguvusi maģistres grādu sociālajā darbā, Inese nu jau vairākus gadus strādā savā izvēlētajā profesijā. Kādu laiku studējusi arī ārzemēs. Pašlaik dzīvo Ikšķilē, nestrādā, jo audzina sešus mēnešus veco meitiņu.
Vārds, uzvārds: Inese Jauģiete.
Dzimšanas laiks un vieta: 1982. gada 26. janvāris, Aizkraukle.
Izglītība: augstākā, maģistres grāds sociālajā darbā.
Nodarbošanās: personāla inspektore Redzes invalīdu sociālās aprūpes centrā “Jugla”.
Ģimene: vīrs Andris, meita Loreta.
Vaļasprieks: sports.
Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.
Izvēlas sociālo darbu
— Ar ko jūs ikdienā nodarbojaties?
— Esmu personāla inspektore Redzes invalīdu sociālās aprūpes centrā “Jugla”, kur mīt pirmās un otrās grupas redzes invalīdi.
— Kā kļuvāt par sociālo darbinieci?
— Studēju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un ieguvu bakalaura grādu sociālajā darbā, savukārt maģistres grādu ieguvu Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Jau studiju praksēs strādāju atbalsta grupās, pēc tam turpināju darbu sociālajā jomā.
— Kāpēc izvēlējāties tādu profesiju?
— Likās interesanti un aizraujoši.
— Kā paiet darbdiena? Ar kādiem klientiem nākas sastapties?
— Darbdiena paiet ātri un interesanti, jo katra diena ir citādāka, un tu iepriekš nezini, kāda tā būs. Gūstu jaunu pieredzi un pilnveidoju sevi, paplašinu zināšanas. Klienti ir visdažādākie, sākot no “bomžiem” un beidzot ar profesoriem.
— Pastāstiet lūdzu, sīkāk par darba pienākumiem!
— Ikdienā noformēju personāla un klientu dokumentus, gatavoju pārskatus par personāla un klientu rotāciju, uzturu datubāzes par personāla izglītību, koriģēju centra mājaslapu un rakstu atbildes vēstules dažādām institūcijām un privātpersonām.
Varbūt būtu grāmatvede
— Kādus jauninājumus vai pārmaiņas jūs vēlētos sociālajā darbā?
— Lai valsts palielinātu sociālo darbinieku atalgojumu, protams, gribētu klientus, kuri ir vairāk motivēti līdzdarboties savu problēmu risināšanā.
— Kādu iedomājieties savu profesiju, ja nebūtu sociālā darbiniece?
— Nezinu, neesmu domājusi. Varbūt būtu grāmatvede. Tā domāju vidusskolā, kad no Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas pārgāju uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju, mācījos eksakto zinību novirziena klasē. Tomēr vidusskolas laika pilnībā pietika, lai pēc tam izvēlētos studēt ko pretēju.
— Kā pārvarat ikdienas stresu, kur rodat iedvesmu darbam?
— Spēku dod ģimene, par lietu, kas ir sasāpējusi, izrunājos ar kolēģiem vai ģimenes locekļiem, palīdz arī sports
Semestri studē Lapzemē
— Esat studējusi ārzemēs. Kā nokļuvāt tur?
— Saistībā ar Latvijas Universitātes programmu “Socrates Erasmus”. Bija konkurss, nolēmu pieteikties un ieguvu iespēju vienu semestri studēt Somijā, Lapzemē.
— Vai patika? Kas tur likās interesants?
— Patika, ieguvu jaunu pieredzi multikulturālā sabiedrībā, arī par studiju procesu un veidu. Biju praksē pie sociālās darbinieces Lapzemes slimnīcā un uzlaboju angļu valodas zināšanas.
— Vai iejusties jaunajā vidē bija viegli?
— Visi bija ļoti atsaucīgi — gan somi, gan studenti no citām valstīm. Tikai sākumā pārtikas veikalā bija grūti iepirkties, jo visi uzraksti un etiķetes somu valodā un pārdevēji pārsvarā runā tikai somiski, bet, kad somu valoda bija nedaudz apgūta, tad varēju pārtikas veikalā iepirkties.
Iemācās patstāvību
— Ar ko atšķiras studijas Somijā un Latvijā?
Somijā bija vairāk jāstrādā patstāvīgi, mazāk bija lekciju. Arī mācības notika angļu valodā, un no studijām latviešu valodā tā bija diezgan krasa pāreja.
— Ko jūs iemācījāties Lapzemē?
— Patstāvību, orientēties svešā vidē, uzlaboju angļu, krievu valodas zināšanas un nedaudz apguvu arī somu valodu.
— Kas bija patīkamākais un kas — grūtākais, studējot ārzemēs?
— Patika sociālā darba prakse, kad apmeklējām dažādas institūcijas, un arī prakse slimnīcā. Grūtākais bija domāt tikai angļu valodā — runāt, lasīt, rakstīt.
— Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā?
— Apmeklēju vingrošanas nodarbības un pavadu laiku kopā ar ģimeni.
— Kas būtu vajadzīgs, lai jūs būtu apmierināta ar dzīvi?
— Es jau esmu apmierināta.
